Lutera krusta teoloģija

Luters Heidelbergas disputā, kur viņa slavenajās tēzēs, it īpaši 19. un 20., sacījis šādi:

“Nav cienīgs saukties par teologu tas cilvēks, kurš Dieva neredzamo būtību atzīst un saprot caur Viņa darbiem.”

Šeit Luters precīzi atbalso Vēstules romiešiem 1. nodaļu. Tajā Svētais Pāvils saka, ka ikviens ar veselu saprātu apveltīts cilvēks var secināt, ka Dievs pastāv, vienkārši vērojot radītās lietas pasaulē. Taču Luters uzstāj, ka tas, kurš dara vienīgi to, vēl nav teologs. Viņš saka to ar īpašu nolūku, jo viduslaikos daudzi teologi dižojās ar to, cik daudz viņi spēj pierādīt ar sava saprāta palīdzību. Tas bija iespaidīgi – vērot, cik daudz spēj saprāts! Ticība ir apšaubāma lieta, un daudz iespaidīgākas ir saprāta iespējas.

Nolasīt lekciju par kādām nenozīmīgām tēmām – lidojošajiem šķīvīšiem vai kādiem jaunākajiem zinātnes atklājumiem – tas ir fascinējoši! Izsludiniet lekciju par Sv. Pāvila mācību par baznīcu Vēstulē efeziešiem, un to apmeklēs labi ja pāris teologu. Pirmajā ir kaut kas tāds, kas kairina mūsu iztēli, kas apelē pie mūsu filozofiskā saprāta, kas fascinē mūs. Apzinoties šīs briesmas, Luters mūs brīdina, ka tā nav teoloģija. Tā ir tikai filozofija. Īsts teologs ir tas, kurš ciešanās un krustā redz un saprot necilās, pazemīgās Dieva lietas. Tā ir Lutera krusta teoloģija.

Luters saka, ka mēs nespējam iepazīt Dievu tādu, kāds Viņš ir, ar tiešu zināšanu palīdzību. Ja Dievs mūs uzlūkotu visā savā godībā, šī godība mūs nogalinātu. Pat serafiem un ķerubiem nākas apslēpt sejas no Dieva spožās gaismas. Viņam nav iespējams tuvoties. Tā vietā, lai uzveiktu mūs ar savu neizturamo gaismu, šis varenais Dievs nāk pie mums pazemīgā izskatā: mazulis Betlēmē, vīrs pie krusta. Viņš kļūst par vienu no mums. Viņš apslēpj savu godību. Viņš ietērpjas cilvēka izskatā un parādās kā necils galdnieks no Nācaretes, lai uzveiktu visu cilvēcisko lepnumu.

Kalpošanas darba sākumā sātans viņu kārdina pamest savu necilo stāvokli un pāriet augstākās sfērās, gūstot lētu un sensacionālu popularitāti. Meties lejā no tempļa, un visi būs pie tavām kājām! Un Tas Kungs no tā atsakās, izvēloties ceļu, kura kulminācija būs Ģetzemanē un Golgātā, taču arī augšāmcelšanās notikumā. Tā ir Lutera krusta teoloģija: mēs nevaram atrast Dievu, izvēloties dziļi filozofisku pārdomu ceļu.