Sajūtu karuselis

Viens no mūsdienu lielajiem elkiem ir labsajūta. Mēs gribam justies labi vienmēr un visur. Tādas ir mūsu tiesības. Arī baznīcā. Kad ejam baznīcā, mēs ceram sajust Dieva klātbūtni, piedzīvot spēcīgas pozitīvas emocijas. Kādreiz esam pieredzējuši, kad gandrīz fiziski sajūtam Dieva pieskārienu un jūtamies kā pakāpušies tuvāk Debesīm. Un šīs izjūtas mēs vēlamies atkal un atkal.

Bet, ja nu neko baznīcā nesajūtam vai pat jūtamies nelāgi? Ja nu baznīcas mūzika mūs neiedvesmo? Ja nu sprediķis mūs neuzrunā un liekas garlaicīgs? Ja nu draudzes cilvēki liekas jocīgi un liekulīgi? Ja nu baznīca mums nesagādā labsajūtu, kādu vēlamies? Vai tas nozīmē, ka ar baznīcu kaut kas nav kārtībā un mums tur nav jāiet?

Daudzi sacītu ­ pareizi, tāda baznīca mums nav vajadzīga! Tomēr īsti kristieši gan nesteigtos ar šādu secinājumu. Jo īsta ticība nebalstās uz emocijām un labsajūtu. Īsta ticība pastāv arī tad, kad izjūtas ir sliktas un pretrunīgas. Tas daudziem liksies savādi ticēt pretēji izjūtām? Tas nav loģiski. ­ Kā es varu ticēt, ka Dievs ir labs, ja es jūtos slikti? Tā mēs bieži dzīvojam pēc principa: kas izraisa patīkamas emocijas, tas ir labs. Kas izraisa sliktas emocijas, tas ir slikts. Un izjūtas kļūst par mūsu elku, kas vada un nosaka mūsu dzīvi.

Taču dzīvē viss nav tik vienkārši. Mēs dzīvojam grēka sabojātā pasaulē. Mēs paši esam iebojāti un iebojātas ir arī mūsu izjūtas, emocijas. Izjūtas ir mainīgas un neuzticamas. Tā bez īpaša iemesla es vienu dienu varu justies laimīgs, bet jau nākamajā ­ nelaimīgs. Garastāvoklis allaž mainās. Un līdz ar to emocijas var mūs maldināt.

Padomājiet par narkotikām. Tās sola vienus vienīgus priekus, bet īstenība sniedz tikai bēdas. Tās sola mums debesis, bet tajā pašā laikā grūž ellē. Tas rāda, ka sajūtas ir neuzticama lieta, kas var mūs aizvest sazin kur.

Mūsu emocijas ir kā plūstošas smiltis. Tās gan izskatās kā drošs pamats, taču uz tām nav iespējams stāvēt, jo tās aizplūst un aizvelk cilvēku līdz. Jūtas nevar būt drošs ceļvedis dzīvē. Mums ir vajadzīgs stingrāks pamats. Un šis stiprais klints pamats ir ­ mūsu ticība Dievam un Viņa vārdiem. Kā Kristus saka: “Debess un zeme zudīs, bet Mani vārdi nekad nezudīs.“

Dievs mums ir devis jūtas, emocijas un tām ir svarīga loma mūsu dzīvē. Ar tām mēs priecājamies un baudām šo dzīvi, un tās mūs arī brīdina par sliktām un nepatīkamām lietām. Taču reizēm sajūtas mēdz savērpt tādu karuseli, ka vairs neesam spējīgi atšķirt labu no ļauna. Tāpēc esiet uzmanīgi ar savām emocijām, izjūtām, lai tās nepieviļ.

Labākais padoms šai ziņā ir stipri turēties ticībā Dieva vārdiem un apsolījumiem. Tie nemelo un nemāna. “Kur divi vai trīs ir pulcējušies Manā vārdā, tur Es esmu viņu vidū,” tā apsola Kristus. Vai mēs to sajūtam vai ne, Kristus nāk pie mums baznīcā caur Saviem svētajiem vārdiem. Šeit Kristus darbojas tikpat reāli, kā Jaunās Derības notikumos. Kad notiek dievkalpojums, kad tiek piedoti grēki, kad tiek lasīts sprediķis, kad tiek pasniegts Svētais Vakarēdiens, tad neatkarīgi no visām izjūtām Kristus nāk pie tevis ar Savu svētību.

Reizēm Dievs dod labas izjūtas, bet reizēm ne. Ne vienmēr Dieva darbi ir fiziski sajūtami. Bet ticība jau nebalstās uz jūtām, tāpēc mēs droši varam ticēt Dieva vārdam arī pretēji visām sajūtām. Tātad ­ vai mēs baznīcā jūtamies emocionāli pacilāti vai ne, realitāte ir tāda, ka Dievs tur ir klātesošs caur Savu Vārdu.