Godības uzlūkošana

“..lai viņi redzētu Manu skaidrību, ko Tu Man esi devis, tāpēc ka Tu Mani esi mīlējis, pirms pasaule bija radīta.” [Jņ.17:24]

Tur mīļajiem kristiešiem ir jānonāk, lai viņi ne tikai būtu pie Manis, bet arī varētu skaidri un gaiši redzēt Manu godību.

Jo tagad, dzīvojot uz zemes, to atzīstam ticībā, taču neredzam citādi, tikai — neskaidri, itin kā spogulī, noslēpumainā veidā (kā Sv. Pāvils saka 1.Kor.13:12), proti, mēs dzirdam, kā par to tiek sludināts, un uzņemam sirdī to, ka Kristus ir augšāmcēlies no mirušajiem, uzkāpis debesīs, nācis Tēva godībā un majestātē, līdz ar Viņu kā viens vienīgs, visspēcīgs Kungs valdīdams pār visu radību.

Taču tur atspīdēs cita gaisma; tad mums vairs nevajadzēs ticēt, nedz sludināt, bet mēs šo godību redzēsim visskaidrākajā veidā, paši savām acīm, izjuzdami neizteicamu, mūžīgu prieku.

Turklāt arī šo lietu godība ir tik liela, ka mūsu sirdis nespēj to aptvert. Jo tas ir pārāk tālu no mūsu sajūtām, pārāk augstu pāri cilvēka saprašanai, ka mūsu miesa varētu nonākt pie tā, ka pastāvīgi un mūžīgi spētu savām acīm skatīt brīnišķīgo, dievišķo godību, jā, ka šīs pašas godības dēļ arī mana un tava miesa kļūs daudzkārt gaišāka un spožāka par sauli un zvaigznēm. Jo to visu nes sev līdzi šīs godības uzlūkošana.

“..tāpēc ka Tu Mani esi mīlējis, pirms pasaule bija radīta.”

Viņi redzēs godību — kā Es esmu Dieva Dēls! Es esmu ne tikai sūtīts pasaulē un piedzimis no Jaunavas, bet jau no mūžības esmu bijis mīlēts kā Tavs vienīgais Dēls. Tā tas ir bijis, pirms pasaule tika radīta, tas ir, Es esmu viens vienīgs Dievs ar Tevi, no mūžības dzimis. Tēvs nevarētu mīlēt Kristu vēl vairāk, nekā Viņš to ir darījis, dodot Viņam tādu pašu, mūžīgu godību.