Bauslis, kas mudina vērsties pie Dieva

Lūgt mums liek bauslī paustā Dieva griba. Otrajā bauslī ir teikts: “Tev nebūs Tā Kunga, sava Dieva, Vārdu nepareizi lietot.” Te tiek prasīts svēto vārdu slavēt, visās bēdās piesaukt jeb lūgt, jo “piesaukt” nav nekas cits kā “lūgt”.

Tas ir pavēlēts tikpat stingri un noteikti kā citos baušļos – neturēt citus dievus, nenogalināt, nezagt. Tāpēc nav vienalga – lūdz vai nelūdz – kā liekas tiem, kuri iet savu ceļu, maldīdamies un domādami: “Ko lai es lūdzu? Kas zina, vai Dievs ievēro un grib dzirdēt manu lūgšanu? Ja es nelūdzu, tad taču lūdz kāds cits!” Tā viņi pierod vairs nelūgt.

Lūgt, kā māca otrais bauslis, nozīmē piesaukt Dievu visās bēdās. To Viņš pieprasa no mums, un tam nav jābalstās mūsu patikā, jo lūgt ir mūsu pienākums un nepieciešamība, ja mēs gribam būt kristieši; tāpat kā mūsu pienākums un nepieciešamība ir būt paklausīgiem tēvam, mātei un valdībai. Jo piesaucot un lūdzot Dieva vārds tiek godāts un pareizi lietots. Vairāk par visām lietām ievēro, ka tev ir jāapklusina un jāatmet tās domas, kas attur un atbaida mūs no lūgšanas.

Tāpat kā nepieņemami ir tas, ka dēls teiktu tēvam: “Kāpēc man vajag tev paklausīt? Es iešu un darīšu, ko gribu, tas taču ir vienalga!” Tomēr te ir pavēle: tev tas ir jādara. Tas attiecas arī uz lūgšanu: man nav ļauts izvēlēties – darīt to vai nedarīt, jo lūgt ir vajadzīgs un pienākas, [lai nenāktu Dieva dusmas un nežēlastība.

Par visām lietām svarīgāk ir nepieļaut tādas domas, kas mūs atturētu un atbaidītu no lūgšanas, it kā nekas daudz nebūtu atkarīgs no tā, vai mēs lūdzam vai nelūdzam, vai arī – ka lūgt būtu pavēlēts tiem, kuri ir svētāki un labāki Dieva priekšā par citiem. Jo cilvēka sirds pēc savas dabas ir tik izmisusi, ka tā vienmēr bēg no Dieva un domā, ka Viņš negrib un Viņam nepatīk mūsu lūgšanas, jo mēs esam grēcinieki un neesam pelnījuši neko citu kā vienīgi dusmas.

Lai varētu pretoties šādām domām, mums ir dots bauslis, kas mudina vērsties pie Dieva un ar savu nepaklausību nesadusmot Viņu vēl vairāk. Jo ar šo bausli Viņš pietiekami skaidri liek saprast, ka negrib mūs atstumt no Sevis, kaut arī esam grēcinieki, bet vēlas vilkt pie Sevis, lai mēs zemojamies Viņa priekšā, izsūdzam savu postu un bēdas, lūdzam žēlastību un palīdzību. Tāpēc Rakstos ir lasāms, ka Viņu sadusmo tie, kuri sisti savu grēku dēļ, tomēr nav vērsušies pie Viņa un ar lūgšanu dzēsuši Viņa dusmas un meklējuši žēlastību.]

No tā tev ir jāsecina un jādomā: tā kā ir tik stingri pavēlēts lūgt, tad nekādā gadījumā nedrīkst nonievāt lūgšanas, bet jāuzskata tās par ļoti nozīmīgām un vienmēr jāapskata citu baušļu gaismā.