Dieva laiki

Sakāve vitālajam un ētiskajam cilvēkam parāda, ka spēkiem vēl jāpieaug, pirms tie izturēs pārbaudi. Tāpēc viņa sakāve nekad nav neatsaucama. Kristietis zina, ka kārdinājuma stundā ikreiz viņu pametīs visi viņa spēki.

Tāpēc viņa kārdinājums ir tumša stunda, kas var kļūt neatsaucama. Tāpēc viņš nemeklē pēc savu spēku pārbaudes, bet lūdz: neieved mūs kārdināšanā.

Taču Dievs, kas ļauj tapt dienai un naktij, Viņš arī slāpju laikos dāvā atspirgšanas laikus, Dievs dāvā vētru un mierīgu braucienu, Dievs dāvā rūpju un baiļu laikus un prieka laikus.

Kristiešiem ir svarīga nevis dzīve pati par sevi, bet ko Dievs tagad dara ar mani. Dievs pārmāca mani un pieņem mani atkal no jauna, sagrauj manu darbu un uzceļ to atkal no jauna. “Es, kas radu gaismu un veidoju arī tumsību, kas dod svētību, bet arī ļaunu; Es esmu Tas Kungs, kas visu to dara!” (Jes.45:7)

Tā kristietis dzīvo dažādos Dieva laikos un ne no sava paša dzīves jēdziena. Tāpēc viņš nesaka, ka viņš visu laiku dzīvo kārdinājumos vai visu laiku pasargāšanā, bet viņš lūdz pasargāšanas laikus un lai Dievs neliek kārdinājuma laikiem nākt pār viņu.