Kristīgā sadraudzībā ar brāļiem un māsām

Kristietis nevar dzīvot pilnīgā vienatnē. Viņam jāapzinās gan vietējā, gan pasaules kristīgā sabiedrība.

Viņš var neapzināties to visu iesākumā, bet ir būtiski sekot šajā virzienā. Jo ir nepieciešams lietot draudzes un Baznīcas līdzekļus, tas ir, žēlastības līdzekļus, lūgšanas, grēksūdzi un mīlestības darbus.

Kā tas tiek praktizēts vārdos un darbos, tas nav tik daudz ticības mācības jautājums, kā Baznīcas mācības, draudzes aprūpes un garīgās aprūpes jautājums.

Tomēr īpaši šeit būtu jāuzsver tāda kristīga liecināšana, ko varētu dēvēt par ciešanām. Ciešanas dažkārt nāk caur mums pašiem, caur mūsu pašu nodarītām kļūdām un grēkiem, bet dažkārt tās mums ir uzliktas ar Dieva ziņu.

Kad kristietis cieš, ir būtiski skatīties uz ciešanām ne tikai kā uz kaut ko tādu, ar ko jāsamierinās, bet gan drīzāk kā uz pienākumu, kā uz uzdevumu un cīņu, kāda mums pavēlēta: “Cieti līdz ar citiem ļaunumu, būdams labs Kristus Jēzus kareivis” (2.Tirn.2:3). Tas ir pazemības un pacietības jautājums, tādēļ tikai ticīgs cilvēks atradīs no tā pareizo izeju. Bet neviens nevar pats to visu izturēt. Kristietis var cīnīties un pastāvēt vienīgi tad, ja viņš paliek sadraudzībā ar Kristu, ar Baznīcu un saviem brāļiem un māsām Kristū (1.Kor.12:26).