Kristus ir stūra akmens

“Jo ir rakstīts: redzi, Es lieku Ciānā izredzētu dārgu stūra akmeni, un, kas tic uz Viņu, nepaliks kaunā.” [1.Pēt.2:6]

Iepriekš esmu sacījis, ka Svētais Pēteris savu vēstuli ir bagātīgi piepildījis un pamatojis ar Rakstu vārdiem, kā arī visiem sludinātājiem piederas darīt, lai viss sacītais būtu pamatots Dieva vārdā. Tā nu arī šai vietā apustulis citē četras vai piecas Rakstu vietas citu pēc citas. Pirmā ir ņemta no pravieša Jesajas grāmatas 28:16, citējot to vārdu pa vārdam, proti, ka Kristus ir dārgs stūra akmens jeb pamatakmens.

Tie ir vārdi, kurus tikko esam aplūkojuši un daļēji arī paskaidrojuši. Šie ir īpaši svarīgi vārdi visā ticības mācībā, kas liekami pašā pamatā, ja kādam nākas sākt sludināšanu vietā, kur iepriekš Kristus nav sludināts. Jāsāk ar to, ka Kristus ir stūra akmens, uz kura jātiek celtai un pamatotai ticībai.

Bet kādēļ pravietis sauc Kristu par pamatakmeni? Tādēļ, ka nevienu celtni nav iespējams uzcelt, neieliekot tai pamatā pirmo akmeni. Pārējie nama akmeni nevar stāvēt savā vietā, ja tie nav balstīti uz pamatakmens. Tā nu mums visiem jāstāv uz Kristus pamata, atzīstot Viņu par mūsu pamatakmeni.

Tādēļ arī mēs nevaram lepoties, it kā šim akmenim vajadzētu kaut ko saņemt no mums, bet mums jāsaņem visi žēlastības darbi no Viņa. Ne mēs Viņu nesam, bet Viņš nes mūs; uz Viņu gulstas mūsu grēki, nāve, elle un viss, kas mums ir, tā ka ne visas šīs nelaimes, nedz arī kas cits vairs nevar mums kaitēt, ja esam likti uz šī pamata.