Konkrētu robežu novilkšana

Augstsirdīgi paziņot, ka visas patiesības ir līdzvērtīgas, nozīmē vispār noliegt patiesības pastāvēšanu. Senbaznīca nevarēja pasludināt savu vēsti, nenodalot to no pārējām.

Mūsu apgalvojumus uztvers nopietni vienīgi tad, ja mums ir pietiekami daudz drosmes skaidri pateikt, kas ir pretruna ar mūsu ticību. Atanāsijs kļuva par nopietnu teologu tikai tad, kad bija atspēkojis ariāņu herēzi. Luters kļuva par reformatoru tikai tad, kad bija pateicis nē indulgencēm.

Šodien mūsu ticība, ka Jēzus Kristus ir Tas Kungs, pieprasa, lai mēs skaidri nostātos pret tiem uzskatiem, kuri mazina Dieva Dēla upura nozīmi. Draudze nedrīkst plurālisma vārdā pieļaut atziņu, ka pestīšana, kura vienreiz un visu cilvēku labā tika gūta pie krusta, varētu būt viena no daudzajām pestīšanām.

Mūsdienās pastāv dīvains uzskats, ka kristīgajai pasaulei ir savs centrs, taču var ari nebūt savas perifērijas. Tiek apgalvots – tā kā mēs esam pulcēti ap Kristu, tad galvenais ir mūsu centrs, nevis robežas. Taču sabiedrībai, kurai nav robežu, nevar būt ari sava centra, un tāpēc to vispār nevar saukt par sabiedrību.

Centrs bez perifērijas ir vienīgi punkts, nekas vairāk. Aplis bez robežām nav nekāds aplis. Runājot par ticību, nav iespējams noteikt tās centru, neatzīstot tās robežas. Diskusijas par to, vai ir iespējams definēt herēzi, ir ciņa par draudzes likumīgo robežu noteikšanu.

XXI gadsimta teoloģijai nāksies šis robežas atklāt no jauna. Ir tādi, kuri nespēj iedomāties šo robežu nospraušanu mierīgā ceļā. Viņi pārskaita pēdējo piecu gadsimtu grēkus, konstatējot, ka šā laikposma vēsturē ir bijis daudz kritušo un ievainoto. Taču tā vietā, lai pievērstos šiem pēdējiem pieciem gadsimtiem, mums būtu drīzāk javelta sava uzmanība pirmajiem pieciem gadsimtiem, kad septiņos ekumeniskajos koncilos, piedaloties pašiem ievērojamākajiem gan rietumos, gan austrumos godātiem baznīcas doktoriem, tika panāktas tik daudzas vienošanās.

Daži uzskata, ka jebkādu konkrētu robežu novilkšana allaž saistīsies ar farizejismu un būs asinīm slacīta. Taču apustuliskā baznīca Svētā Gara vadībā ir piedzīvojusi to, ka, precīzi nosakot robežas, tiek novērsti konflikti un skausts farizejisms.