Mēs nevaram paļauties paši uz savu vai Bauslības taisnību

“Tā arī mēs, kad nebijām pieauguši, bijām pasaules pirmspēku kalpībā.” [Gal.4:3]

Arī mēs bērnībā bijām mantinieki, kas saņēmuši gaidāmā mantojuma apsolījumu, kam bija jātiek dāvātam līdz ar Ābrahama Pēcnācēju, Kristu, kas nesīs svētību visām tautām. Taču, tā kā laiks vēl nebija piepildījies, mūsu aizbildnis, pārvaldnieks un audzinātājs Mozus turēja mūs sagūstītus un ieslēgtus, tā ka mēs ar savām sasaistītajām rokām nevarējām paši pārvaldīt un baudīt savu īpašumu. Taču — kā nākamajam mantiniekam mierinājums ir cerība uz gaidāmo brīvību, kad bija jānāk Kristum, kas ar Savu atnākšanu darīs galu Bauslības laikam.

Kristum bija jāatnes mums žēlastības laiks.

Reiz Viņš ar Savām asinīm ir mūs visus atpestījis un darījis svētus, taču, tā kā vēl neesam pilnīgi šķīsti un mūsu miesai vēl ir pieķērušās grēku paliekas, kas mūsos cīnās pret Garu, tad Viņš ik dienu nāk garīgā veidā un dienu no dienas arvien vairāk piepilda Tēva noteikto laiku, atceļ un iznīcina Bauslību.

Apustulis izsakās īpašā veidā un šajā vietā runā tieši par Dieva Bauslību, ko viņš pazeminādams nosauc par pasaules pirmspēkiem, Šos ļoti netīkamos apzīmējumus, kuri tieši un skaidri parāda Bauslības lietojumu un spēku, apustulis izraugās pilnīgi apzināti un pat ļoti rūpīgi — lai atgādinātu mums, ka grēka, Dieva dusmības un tiesas draudu priekšā nevaram paļauties paši uz savu vai Bauslības taisnību, visiem spēkiem cenšoties novērst skatienu no Bauslības un turēties tikai pie Kristus apsolījuma, jo Bauslība nespēj paveikt neko.
.