Kā Svētajam Vakarēdienam jātop lietotam?

Kristietim būtu jāvēlas šo Sakramentu saņemt bieži. Taču ne viss ir atkarīgs no regulāras vai biežas tā lietošanas.

Svētais Vakarēdiens ir stiprinājuma un pateicības Sakraments, bet tas ir jāuztver godīgi un nopietni. Te nepieciešama personīga sagatavošanās, kas nozīmē, ka mums ir sevi jāsagatavo, lai mēs būtu gatavi sastapt pie Vakarēdiena mūsu Kungu. Tas nenozīmē, ka, piedaloties šinī Sakramentā, mums pašiem sevi jābaida, vai arī jādara sevi nedrošu. Mārtiņš Luters ir norādījis, kā cilvēki var sevi ar šo sakramentu iebaidīt un apgrūtināt:

“Cilvēks pats sevi moka “vecajā veidā”, pirms viņš sāk redzēt Evaņģēlija gaismu, lai būtu tik absolūti tīrs, ka Dievs nevarētu atrast pie viņa ne mazākās vainas. Šī mērķa dēļ mēs kļūstam tik bailīgi, ka ikviens nekavējoties krīt izmisumā un saka pats sev: “Ak, tu neesi nekā vērts!”

Tā kā cilvēka daba un saprāts to saprot, tie atsakās piedalīties Svētajā Vakarēdienā līdz brīdim, kamēr tie ir sagatavojušies, un tas ievelkas nedēļu pēc nedēļas, mēnesi pēc mēneša. Bet, ja tev jātop atzītam pēc tā, cik labs un tīrs tu esi, un jāstrādā, lai nebūtu ne mazāko sirdsapziņas pārmetumu, tu nekad nevari tikt pieņemts Dieva priekšā.”

Pareizam sagatavošanās procesam jānorit citādi. Kad mēs izmeklējam un caurskatam mūsu dzīves un mūsu sirdi, mūsu domas, vārdus un darbus, mēs tur atrodam ilgas pēc mūsu Pestītāja, pēc Viņa mīlestības un taisnīguma, izsalkumu un slāpes pēc Dieva valstības. Tad mums ir jāapzinās, ka Kristus no savas puses dedzīgi vēlas mūs sastapt pie sava Vakarēdiena: “Redzi, es stāvu durvju priekšā. un klaudzinu. Ja kas dzird manu balsi un durvis atdara, es ieiešu pie viņa un turēšu ar viņu mielastu, un viņš ar mani.” (Atkl.3:20)