Bagātie un paēdušie nevēlējās Cilvēka Dēla žēlsirdību

Kas notiek, kad tauta dzird aicinājumu uz žēlastības kāzu mielastu? Vai tas nerada lielu un vispārēju satricinājumu, ka visi pamet savas nodarbes, lai kur tie būtu un ko darītu, steidzas un skriešus skrien uz šīm kāzām? Nē, tieši otrādi, viss paliek kā bijis — viss paliek klusi un mierīgi arī tur, kur rīkots šis kāzu mielasts.

Es tur redzu daudzus, kam nav laika līdz galam uzklausīt aicinājumu, bet tie steidzas atpakaļ savās darīšanās. Es redzu citus, kas dodas uz saviem laukiem, un vēl citus, kas paliek mājās savas ģimenes un draugu dēļ. Bet, visubeidzot, es šur un tur redzu kādu kropli, šur un tur kādu slimīgu ubagu, šur un tur kādu tizlu, aklu cietumnieku, kas uztver vēsti nopietni, un: lai gan viņi vilcinās ar došanos, jo nav piemēroti apģērbti, tomēr beigās viņi nāk uz mielastu (Lk.14:15-24).

Paskaidro man, lūdzams, kādēļ pirmais un lielais aicināto pulks uz kāzu mielastu neieradās? Vai viņi visi nebija vai viņiem nebija jāierodas? Skaidrs, ka bija, bet viņi paši negribēja (Mt.22:3). Vai tiešām negribēja? Atbilde: “Ne veseliem vajag ārsta, bet slimiem” (Mt.9:12). Šie cilvēki nemeklēja glābšanu, to meklēja nebrīvie. Bagātie un paēdušie nevēlējās Cilvēka Dēla žēlsirdību, to vēlējās nabagie un izsalkušie.

Vai jel kāds cilvēks pats par sevi var būt tik garīgi brīvs un bagāts, iekams tas nācis uz žēlastības kāzu mielastu? Nē, “nav neviena taisna, it neviena. .. Visi ir novirzījušies, visi kopā ir kļuvuši nelietīgi. Nav neviena, kas dara labu, it neviena. .. Jo tur nav nekādas starpības; jo visi ir grēkojuši, un visiem trūkst dievišķās godības” (Rom.3:10, 12, 22-23).

Tomēr visi to nejuta un sacīja pie sevis: “..es esmu bagāts, un man ir pārpilnība, un man nevajag nenieka..” (Atkl.3:17). Viņi ir iesnaudušies bīstamā vietā, viņi guļ, neredz un nesaskata nekādas briesmas, un, kad bauslis tos uzrunā, tie atbild: “Jā, jā, bet man vel mazliet jāpaguļ.”