Karš kristieša acīm

Daudzi raksta un runā, kādas lielas mocības ir karš – tas viss ir tiesa. Bet līdzās tam vajadzētu uzlūkot, cik daudzkārt lielākas mocības ir tās, kas tiek novērstas ar šo karu.

Jā, ja ļaudis būtu dievbijīgi un labprāt uzturētu mieru, tad karošana būtu lielākās mocības zemes virsū. Bet, ja tu apdomā, ka pasaule ir ļauna, ļaudis negrib uzturēt mieru, laupa, zog, nonāvē, apkauno sievas un bērnus, atņem godu un mantu? Šādu vispārēju pasaules nemieru, kura priekšā nevarētu pastāvēt neviens cilvēks, ir jānovērš mazam nemieram, kuru dēvē par karu vai zobenu.

Tādēļ arī Dievs zobenu tik augstu godā, dēvējot to par savu paša kārtību, Viņš negrib, lai kāds teiktu vai iedomātos, ka to ir izdomājuši vai iedibinājuši cilvēki. Jo līdz ar to arī roka, kas vada šo zobenu un nokauj, vairs nav cilvēka roka, bet gan Dieva roka, un nevis cilvēks, bet Dievs pakar, nobendē, nocērt galvu, nokauj un karo – tie visi ir Viņa darbi un Viņa sodi.

Kopumā, karavīra amatā nav jālūkojas uz to, kā viņš nokauj, dedzina, cērt un sagūsta – tā dara naivās, vientiesīgās bērna acis, kuras ārsta darbā redz tikai rokas vai kājas nociršanu, bet neredz vai neielāgo, ka tas tiek darīts, lai glābtu visu miesu.

Tā arī kara vai zobena amatu ir jāuzlūko ar vīrišķīgām acīm: kāpēc tas nokauj un dara briesmu darbus, tad pierādīsies, ka pats par sevi tas ir dievišķs amats, kas pasaulei tikpat nepieciešams un noderīgs kā ēšana un dzeršana.