Dvēseļkopšana un psiholoģija

Dvēseļkopšana un psiholoģija jeb mācība par dvēseli ir saistītas jau tāpēc vien, ka abos gadījumos runa ir par dvēseli.

Katrs zina, ka pastāv kas tāds, ko sauc par dvēseli, bet neviens nezina, kas dvēsele ir un kas to veido. Cilvēks, par kuru teic, ka tas ir bez dvēseles, ir vai nu miris, vai rīkojas necilvēcīgi.

Dvēseļkopšana ir no Bībeles valodas atvasināts izteikums, kas izsaka mācītāja kalpošanu, ko tādēļ var nosaukt arī par dvēseļkopēju. Bībelē (1.Pēt.2:25) tam ir labs piemērs, kas izsacīts kādas pirmkristīgās draudzes dziesmas beigās: “Jo jūs maldījāties kā avis, bet tagad jūs esat atgriezti pie sava dvēseļu Gana un Bīskapa (latviešu tekstā pretēji grieķu oriģinālam vārda “Bīskapa” vietā ir rakstīts “Sargs”).”

Ar to arī ir skaidrs, ka Kristus ir īstais Gans, Bīskaps un Dvēseļkopējs. Kristīgās dvēseļkopšanas pamats un apmēri, un tādējādi arī tās pilnvaras un robežas ir tajā, ka Kristus pats ir īstais Dvēseļkopējs.

Psiholoģija nozīmē mācību par dvēseli. Dvēseles pētniecība ir ļoti sena cilvēces reliģijas un filozofijas tēma. Dziļi pētījumi par dvēseles būtību un darbību sastopami jau Platona darbos vai arī Aristoteļa nelielajā darbā “Par dvēseli”, kas ļoti lielā mērā ietekmējusi Vakareiropas filozofisko un teoloģisko domāšanu.

Arī Augustīns vairākos savos darbos pievērsies dvēseles tēmai. Īpaši spēcīgi gara vēsturi līdz pat mūsdienām ietekmējis viņa darbs “Sarunas pašam ar sevi”. Tās ir sarunas par dvēseli starp Augustīnu un Prātu. Sākumā Prāts pieprasa, lai Augustīns lūgtu un savu lūgšanu rūpīgi pie-rakstītu (starp citu, arī antīkajā filozofijā atrodama prasība sākumā lūgt un piesaukt dievus). Šī Augustīna lūgšana bija šāda:

“Es piesaucu Tevi, Dievs, jo Tu esi Patiesība, kurā, no kuras un caur kuru pastāv, kas ir patiess. Dievs Tu esi Patiesība, kurā, no kuras un caur kuru nāk visas zināšanas un atziņas. Dievs, Tu esi patiesā un augstākā Dzīvība, kurā, no kuras un caur kuru dzīvība ir visam dzīvajam. Dievs, tu esi Svētlaimība, kurā, no kuras un caur kuru svētlaimība ir visiem svētlaimīgajiem. Dievs, Tu esi Labums un Skaistums, kurā, no kura un caur kuru visam labajam un skaistajam ir viņa labums un skaistums. Dievs, tu esi Saprātīgā Gaisma, kurā, no kuras un caur kuru visam saprātīgajam ir šī gaisma.”

Tā ir gara un detalizēta lūgšana, un tikai pēc sarunas ar Dievu Augustīns sāk sarunu ar Prātu.

Sarunas tēma tiek īsi apkopota: Prāts jautā: “Tātad, ko tu vēlies zināt?” Augustīns atbild: “Visu, ko es lūgšanā. nesu Dieva priekšā.” Prāts: “Formulē to īsi, kopsavilkumā!” Augustīns: “Es vēlētos zināt, kas ir Dievs un kas ir dvēsele.” Prāts par to saka: “Neko vairāk?” Augustīns: “Vispār neko vairāk.”

Vai gan vispār var vēlēties zināt ko vairāk nekā to, kas ir Dievs un kas ir dvēsele. Šī tēma ir nebeidzama un neizsmeļama. Tas pieder pie cilvēka būtības, ka šie jautājumi tiek uzstādīti vienmēr no jauna un uz tiem nekad nevar atbildēt.