Žēlastības derība

Taču Dievs Savā mūžīgajā viszinībā bija paredzējis visu šo postu un Savā lielajā žēlsirdībā bija iežēlojies, tāpēc, jau pirms pasaules radīšanas un pirms pasaulē bija nācis pirmais cilvēks, Viņš bija izdomājis un iecerējis glābiņu no šīs nelaimes.

Savā mūžīgajā debesu nodomā Viņš bija lēmis cilvēci glābt, dāvājot tai Savu Dēlu. Tēvs slēdza ar Dēlu derību, kas attieksmē pret mums, cilvēkiem bija žēlastības derība, miera derība, bet pēc savas būtības tā bija tā pati Bauslības derība, ko Dievs reiz slēdza ar Ādamu, bet kas bija lauzta un ko kritušie cilvēki vairs nespēja izpildīt.

Tā bija tā pati derība, par kuru ikvienam cilvēkam sirdsapziņā vēl ir saglabājusies vāja atblāzma un kura vēlāk, cilvēkiem par kaunu, tika iekalta akmenī Sinaja kalnā spēcīgos un nepārprotamos vārdos. Tā saka Svētie Raksti: “Jo, ko bauslība nespēja, nevarīga būdama mūsu miesas dēļ, to ir darījis Dievs: sūtīdams Savu paša Dēlu grēcīgās miesas veidā..” (Rom.8:3) Tas nozīmē, ka Dēls uzņēmās šo derību, kuras ietvaros Viņš Tēva noteiktā laikā savienoja cilvēka dabu ar Savu mūžīgo dievišķību un kļuva patiess cilvēks un cilvēces dzimuma otrais Ādams, un šādā veidolā Viņš nostājās cilvēka vietā, lai veiktu izpirkumu un atjaunošanu, kas bija nepieciešama pirmā Ādama krišanas un samaitātības dēļ.

Pirmkārt, Viņš nostājās visu cilvēku vietā kā Bauslības prasību piepildītājs, un, otrkārt, lai nestu to sodu un vainu, ko bija pelnījuši Bauslības pārkāpumi. Vienvārdsakot, Viņš kļuva paklausīgs līdz nāvei, “līdz pat krusta nāvei” (Fil.2:8). To uzņēmās Dieva Dēls.

No otras puses, apustulis Pāvils Vēstulē galatiešiem (3:16-19) saka, ka apsolījums bija par Kristu jebšu arī ka apsolījums par Viņu kļuva cilvēkiem testaments un mantojums, t. i., Viņš no cilvēku puses nodrošināja visu, kas nepieciešams glābšanai, kam viņi no iesākuma bija lemti un kas viņiem bija apsolīta, taču ar grēkākrišanu tika pazaudēta.

Šī glābšana bija ietverta mantojumā (Gal.3:18), vai arī, runājot Dāvida vārdiem, Viņš bija “devis dāvanas cilvēkiem” (Ef.4:8) un tās izdalījis kā viņu Kungs un Valdnieks. Cilvēki ir Viņam doti par īpašumu, lai caur Viņu un Viņā saglabātu tos mūžīgai dzīvībai (Jņ.17:2, 6, 24), lai arī tie būtu Viņa “darba” atalgojums (Jes.53:11-12; Ps.89:30).

Tas viss Svētajos Rakstos ir saukts par derību — gan saistībā ar Dieva plānā lemtajiem notikumiem, gan arī ar tajā iesaistītajām personām. Taču, kas attiecas uz cilvēkiem izcīnītajiem žēlastības dārgumiem — grēku piedošanu, mūžīgu taisnību, mieru ar Dievu, Svētā Gara iemājošanu, svētdarīšanas spēku, uzvaru pār visiem ienaidniekiem utt., tad šīs dāvanas ir jāsaņem kā mantojums (Gal.3:18; Ebr.9:15; Rom.8:17), un tāpēc tās sauc arī par testamentu.