Patiesai dzīvei Kristus baznīcā ir nepieciešami žēlastības līdzekļi

Kristīgā Baznīca ir tā vieta, tas iestādījums, kurā var saņemt pestīšanu. Par šo pestīšanu Augsburgas ticības apliecībā (6.artikulis) ir teikts:

“Tāds ir Dieva nolikums, ka glābts ir tas, kas tic Kristum, un ne ar darbiem, bet vienīgi savas ticības dēļ, bez paša nopelna saņemot grēku piedošanu.”

Bet kā var būt pārliecināts par šo pestīšanu un to saņemt? Augsburgas ticības apliecības 5. artikulā sacīts:

“Lai mēs pie šīs ticības nāktu, Dievs radījis sludinātāja amatu; devis Evaņģēliju un sakramentus. Tādējādi Viņš dod savu Svēto Garu, kas Evaņģēlija uzklausītājos rada ticību, kur un kad Viņš to grib.”

Svētais Gars lieto konkrētus līdzekļus. Luteriskajās ticības apliecībās ir bieži un skaidri uzsvērts (Konkordijas formula):

“Dieva Svētais Gars nedarbojas pats par sevi, bet šim mērķim lieto Dieva vārda sludināšanu un klausīšanos, [..] un tā ir Dieva griba, ka Viņa vārdam ir jābūt sadzirdētam un ausīm nav jābūt aizslēgtām (Ps.95:8). Caur šo vārdu Svētais Gars darbojas un atver sirdis, tā ka tie, kas to uzklausa, līdzīgi Lidijai no apustuļu darbiem 16:14, to labprāt uzņem un tiek atgriezti caur Svētā Gara spēku un žēlastību, kuri ir vienīgie, kas spēj sniegt pestīšanu.”

Līdzīgā veidā tas ir izteikts arī kādā citā dokumentā (Šmalkaldes artikuli). Šeit vēl vairāk uzsvērts svēto sakramentu nozīmīgums:

“Tajās lietās, kuras attiecas uz izrunāto, ārējo Dieva vārdu, mums stingri jāievēro, ka Dievs neapsola Viņa Garu vai žēlastību citādi, kā vien caur šo ārējo vārdu.

Tādējādi mūsu pienākums un mūsu nepieciešamība ir vienmēr ņemt vērā to, ka Dievs nevēlas ar mums runāt citādi, kā vien caur savu vārdu un sakramentiem.”

Mēs esam pārliecinājušies, ka Svētie Raksti mums liecina par Svētā Gara darbu cilvēkos. Bet, par spīti tam, daudzu cilvēku vidū ir izplatīts uzskats, ka Svētajam Garam jādarbojas brīvi, “bez jebkādiem ārējiem, pasaulīgiem tikai un vienīgi garīgi.” Šī iemesla dēļ viņi apgalvo: “Garam nav nepieciešami līdzekļi vai darbarīki.” Mūsdienās šo uzskatu mēdz formulēt šādi: “Pie ticības nevar nonākt caur kādiem ārējiem līdzekļiem, tas ir, vārdiem kādā grāmatā vai sakramentiem, bet gan vienīgi caur personīgu kontaktu ar vēsturisko realitāti.” Ko gan nozīmē šie vārdi? Tie atspoguļo vienīgi vieglprātīgas un gaisīgas domas. Kā atbilde tādām domām ir Šmalkaldes artikulos rakstītie vārdi. Tie apstiprina, ka Kristus un Dieva valstība, grēku piedošana un mūžīgā dzīvošana šajā pasaulē nenāk pie mums citādi, kā vienīgi caur Dieva vārdu un Viņa sakramentiem. Viss pārējais ir vai nu mums nederīgs, vai pat bīstams. Tā ir vai nu vienkārša fantazēšana, vai ar kaut kas pilnīgi svešs Kristum.