Pats tu esi nolādēts grēcinieks

Svētīgs tas vīrs, kas pastāv kārdināšanā, jo, norūdījumu sasniedzis, tas saņems dzīvības vainagu, ko Viņš ir apsolījis tiem, kas Viņu mīl. [Jēk.1:12]

Kamdēļ tu tik cītīgi centies pierādīt, ka esi svabads Kristū? Kas tevi ir apsēdis, ar domu, ka tev citiem jāpierāda, ka tev ir doti mūžīgās dzīvības apsolījumi? Patiesi, mums tā ir Kristus nopelna dēļ, bet tavu ticību vai neticību jau neviens tāpat nevar redzēt!

Kamdēļ tad veltīgi censties pastāvēt ticībā, ja neviens to nedz redz nedz prasa lai demonstrē? Bet varbūt tomēr kāds prasa, varbūt kaut kas kārdina ar to palielīties? Ticība gan nav redzama, bet vienīgi tas, cik tu cītīgi ņemies cenšoties apliecināt, ka esi ticīgs dod tādus kā mājienus par tavām iekšējajām rūpēm un raizēm.

Vai var atrast Rakstos, ka Jēzus būtu lepni paaugstinājies pār mazticīgajiem, rādot savas pilnvaras? Vai Dieva vārds dod liecību, ka Kristus izmisis gāja no mājas uz māju lūgdamies, lai kāds Viņu piesit krustā, lai apliecinātu savu Dievišķo dabu. Vai esi dzirdējis cilvēka dēlu brēcam uz ielas un sitam sev pa krūtīm, kliedzot: “ES ESMU PATIESS DIEVS UN PATIESS CILVĒKS”.

Ja jau jūs gribat mācīties no Jēzus kā no ētikas skolotāja, tad ņemat paraugu no Viņa! – esi arī tu kluss kā jērs, kuru ved uz kaušanu. Ja tu gribi sekot kādam īstam ticības vīram, tu to nesastapsi uz ielas stūra sitam sev pa krūtīm un kliedzot: “es esmu ticīgs, ticīgs, ticīgs esmu es!!!”. Ja esmu kādu ticīgo sastapis, tad tikai ticībā to varu apjaust, kad dzirdu kādu sakām: “nelietīgs draņķis un grēcinieks es esmu”.

Un ko lai tur saka …tas patiesi tā ir, bet ja es tev to teikšu, savā spēkā, ka tu esi grēcinieks, tu man neticēsi. Tu man atbildēsi, ka es pats esmu grēcinieks – un es tevi nesapratīšu (uzskatīšu tevi par uzbrucēju). Īstā ticības apliecība ir, tas, ko viltus garā atdzimušie nesaprot. Piētiski noskaņotie tie ir pārlieku aizņemti savā ceļā “no spožuma uz spožumu”.

Vai tu domā, ka kristiešiem jācīnās, kurš spožāks? Es tev aiztaupīšu veltīgas pūles – jo velns un viņa apustuļi tā pat būs spožāki par tevi. Un redzi visspožākajam (paš) spožajiem Kristus gaisma nav vajadzīga, lai tā viņu ēna netaptu redzama, ka viņu spožums netaptu aptumšots un ka viņu kauns, un viltus gaisma netaptu atmaskota.

“Necenties mani atspēkot uzrādot man manus grēkus: Tā es uz tevi esmu runājis, gan bardzībā, gan ar ironiju, gan šā un tā, bet tas viss darīts, lai tu pie atziņas nācis varētu ticēt: “Es esmu grēka un lāsta skarts grēcinieks, kuru Kristus ir atpircis no velna, pasaules un tevis paša miesas prāta važām”, kas ticot apsolījumam nāk Kristus evaņģēlijā un nāku, uzrādot taisni tev savu grēcīgumu.