:: e – BAZNICA ::

Pamudinājums pārbaudījumos

Pieņem visu un pazemojumos esi pacietīgs. [Sīr.2:4]

Tas ir pestīšanas cerības auglis. Cerība uz mūžīgo prieku lai allaž dara mūs pacietīgus visos šā laika pārbaudījumos. Tie visi drīz beigsies. Tie nebūs mūžīgi. Priecājies, ka Kristū tu jau esi glābts no mūžīgā posta un dodies pretī mūžīgajam priekam. Ja esi kristietis, tev par to jādomā!

Tas ir pamudinājums: “Pieņem visu un pazemojumos esi pacietīgs,” tāpat arī postā un ciešanās. Tāds ir mūsu pienākums Dieva priekšā. Tā Kunga dēļ mums jābūt pacietīgiem visos pārbaudījumos vēl jo vairāk tāpēc, ka ikvienas ciešanas ir mūsu Debesu Tēva sūtītas. Ja tu tam tici, tad, mīlēdams Dievu, tu ņemsi to pie sirds un stiprināsies pacietībā. Vai tu tici Kristus vārdiem: “Arī jūsu galvas mati visi ir skaitīti” [Mt.10:30]? Un vēl Viņš saka: “Neviens mats no jūsu galvas nepazudīs” bez jūsu Debestēva ziņas [Lk.21:18]. Vai tici, ka visas tavas ciešanas, kuras rada velns un citi cilvēki, ir tev Dieva rūpīgi nomērītas? Tas ir Svētajos Rakstos daudzviet mācīts.

Cik gan precīzi Dievs bija noteicis velnam robežas, ciktāl tas var mocīt Ījabu! Un, kad arābi bija nogalinājuši Ījaba kalpus, kaldeji paņēmuši viņa kamieļus un vētra izpostījusi namu ar viņa dēliem, Ījabs tai visā saskatīja tikai To Kungu. Viņš sacīja: “Tas Kungs deva, Tas Kungs ņēma, Tā Kunga vārds lai ir slavēts.”

Un, kad Dāvids bēga no sava dēla Absaloma un viņu nolādēja ļaunais Šimejs, skumjais valdnieks sacīja savam uzticīgajam Abišajam: “Ļaujiet taču viņam lādēties! Laikam jau gan viņš lād tādēļ, ka Tas Kungs būs viņam sacījis: lādi Dāvidu! – Kā gan tad drīkst jautāt: kādēļ tu tā dari?” [2.Sam.16:10].

Arī Jeremija saka: “Vai tad var kāds sacīt, ka tas notiktu bez Tā Kunga pavēles?” [Raudu dz.3:37]. Un tā saka Tas Kungs: “Es, kas radu gaismu un veidoju arī tumsību, kas dod svētību, bet arī ļaunu; Es esmu Tas Kungs, kas visu to dara!” [Jes.45:7].

Par ko mums sūdzēties un gausties savā nepacietībā? “Cilvēka bērns! Kas tu tāds esi, ka gribi ar Dievu tiesāties” [Rom.9:20]? “Kas Viņam jebkad ko ir devis, ka Viņam būtu jāatlīdzina” [Rom.11:35]. Ja Tas Kungs ir pārāk bargs pret tevi, vai tev ir kāds nopelns, kāda prasība, ko likt pretī? Kad Tas Kungs nāks tiesā ar mums, mēs nespēsim viņam atbildēt “ne uz vienu no Viņa tūkstoš jautājumiem” [Īj.9:3].

Ja Tas Kungs izturēsies pret mums saskaņā ar mūsu grēkiem un atmaksās pēc mūsu pārkāpumiem, mums būs jānonāk moku vietā un jāpaliek bez malka ūdens. Mums jādomā un jāspriež šādi: “Neskaitāmi cilvēki cieš daudz vairāk par mani. Kāpēc manas ciešanas ir tik mazas, ja esmu sev pelnījis tikai Dieva dusmas, un tomēr kā ticīgs cilvēks es tagad ceru uz mūžīgu prieku? Kungs, piedod visu mūsu nepacietību! Piedod un palīdzi kļūt pacietīgiem bēdās un pārbaudījumos.”

Mēs nedrīkstētu sūdzēties pat tad, ja Tas Kungs tiesātu mūs pēc mūsu pārkāpumiem. Bet Dievs nekad tā nerīkosies, jo ticībā Viņa Dēlam mēs esam kļuvuši par Viņa žēlastības dalībniekiem. Visas mūsu ciešanas ir Viņa lielās žēlastības un uzticības sūtītas.

Kādu dienu Viņa mūžīgās godības gaismā mums atklāsies noslēpums, cik neparasti Dievs mūs vadījis. Un mēs redzēsim, ka mūsu pārbaudījumu biķerī nav nevienas liekas lāses, kas nenāktu par labu mūsu mūžīgajai labklājībai. Mēs redzēsim, ka mūsu visrūgtākie pārbaudījumi ir bijuši mums kā skola, kurā esam audzināti un pacelti tuvāk Viņa godībai un mūžīgajam priekam. Jā, kurš gan uzdrošinās sacīt: “Kungs, es nonākšu debesīs bez Tevis sūtītiem rūgtiem pārbaudījumiem.” Jo – kā gan citādi tiks nonāvēta mana miesa, ja ne ejot šai rūgtajā skolā?

Tā kā mēs pazīstam savas miesas lielo kūtrumu, neuzticību un vājumu, mums bieži ir jālūdz, lai Tas Kungs mūs no tā atbrīvo. Bet kā lai Viņš to izdara bez ciešanām? Mēs nereti lūdzam, lai Viņš veic Savu darbu mūsos pēc Sava prāta, kā uzskata par labāku – lai satver mūsu sirdi, vairo mums ticību, lūgšanu, dedzību un svētī visu mūsu dzīvi.

Bet, uzklausot šādu lūgšanu un atbildot uz to, Dievam ir jālieto arī daudz rūgtu līdzekļu, lai to paveiktu. Taču mēs sūdzamies un vaimanājam, it kā tas būtu kas ļauns, un aizmirstam, ka paši vien Viņu esam lūguši par to.

Īsi sakot: mēs paši savām acīm ieraugām, kā Dievs ar ciešanām vairo Sava vārda godu un mūsu labklājību un kā ar krustu Viņš nāk talkā mūsu garam pret miesu. Jo gars ir labprātīgs, bet miesa – vāja; kad piedzīvosim vārdus, ka “taisnais tik tikko tiek izglābts” [1.Pēt.4:18],- tad mēs ne tikai kļūsim pacietīgi pārbaudījumos, bet pat pateicīgi par tiem un līdz ar Hiskiju sacīsim: “Visas savas dzīves dienas gribu pateikties Tev par savas dvēseles pārbaudījumiem.”