Lutera pamācību vēstule kristiešiem Rīgā

“Izraudzītajiem mīļajiem Dieva draugiem, visiem kristiešiem Rīgā, Rēvelē un Tērbatā Livonijā, maniem mīļajiem kungiem un brāļiem Kristū no Mārtiņa Lutera” ir pamācību vēstule, kas gan nerunā kaut kādā pārāk pašapzinīgā veidā, bet gan runā par to, kas Baltijas draudzēs jau tiek mācīts un sludināts.

Vēstule sākas šādi:

“Es rakstiski un mutiski esmu uzzinājis, mīļie kungi un brāļi, kā Dievs, mūsu Kunga un Pestītāja Jēzus Kristus Tēvs, arī pie jums ir aizsācis savu brīnumu un bagātīgā žēlsirdībā ir pildījis jūsu sirdis ar Savu patiesības gaismu, turklāt Viņš jūs arī tik ļoti svētījis, ka jūs to no sirds priecīgi uzņemat kā patiesīgu Dieva vārdu, kāds tas arī patiešām ir, bet kuru tomēr pie mums daudzi negrib nedz dzirdēt, nedz paciest, bet ir gan tā, ka, jo lielāku un bagātīgāku žēlastību Dievs mums piedāvā, jo neprātīgāk tiepjas firsti, bīskapi pret to, viņi nopulgo, nolād un vajā un ir daudzus saņēmuši ciet un tagad nesen ir arī divus sadedzinājuši, ar ko Kristus mūsu laikos uz debesīm ir aizsūtījis divus martīrus, tā ka es ar prieku varu jūs saukt par svētiem, jo jūs pasaules beigās līdzīgi pagāniem (Ap.d.14) ar prieku saņemat svētošo vārdu.”

Un tad nodaļu pēc nodaļas tiek izvērsta Evaņģēlija vēsts:

“Jo tā jūs esat dzirdējuši un mācījušies, ka tad, ticam, ka Jēzus Kristus ar Savām asinīm, bez mūsu nopelna, pēc Dieva gribas un Viņa žēlastībā ir, tapis mūsu dvēseļu Pestītājs un Bīskaps, ka tāda ticība bez visiem darbiem padara mums iespējamu tikt pie Kristus un sniedz, ko tā sola, jo Kristus asinis, zināms, nav tāpēc tavas vai manas, ka mēs gavējam vai lasām, bet gan tāpēc, ka mēs ticam, kā Pāvils saka: “Jo mēs spriežam, ka cilvēks tiek taisnots ticībā, neatkarīgi no bauslības darbiem.” (Rom.3:28)

Šī ticība dara mums Dievam pievērsto sirdi priecīgu un mierīgu, un šāda ticība jāiegūst mīlestībā, tāpēc ka tā redz, ka tā ir Dieva griba un Viņa labestības žēlsirdīga pievēršanās mums, ka Kristus “ar mums šādi rīkojas. Tas nozīmē caur Kristu nākt pie Tēva un tapt Tēva pievilktam un dzīvot mierā ar Dievu un droši un priecīgā paļāvībā sagaidīt nāvi un dažādas likstas. Kur šādas ticības nav, tur valda aklums, tur nav kristietības, nedz ari kādas Dieva darba vai patikšanas dzirkstītes.””

Netiek sludināta kaut kāda īpaša mācība, bet gan tas, kas visos laikos ir kristīgās ticības pamats un saturs, un tas, kas atšķir patieso baznīcu no neīstas.