Mūsu dzīves apstākļi un kristīgais pienākums

Dažreiz nav iespējams dzīvot pie tādas varas, kādu mēs vēlētos. Daudzās pasaules valstīs ļaudis vēl joprojām dzīvo apstākļos, kādi viņiem ļoti nepatīk. Šāds lietu stāvoklis viņiem ir uzspiests vai arī viņi to mantojuši no iepriekšējām paaudzēm. Protams, ka šādā situācijā ir ļoti grūti dzīvot. No starptautiskā viedokļa viņiem nav iespējams palīdzēt, iejaucoties ar ārēju spēku, tā mēģinot viņus atbrīvot no šādas varas. Šāda iejaukšanās tiktu uzskatīta par “agresiju” vai “deguna bāšanu svešās lietās”.

Kā ir ar kristiešiem, kas spiesti dzīvot bargas vai pat brutālas pasaulīgās varas apstākļos? Var likties savādi, bet mums jāatbild šādi: kristiešiem tas ir viegli un tajā pašā laikā grūti. Kā tas izskaidrojams? Viegli tāpēc, ka viņu sirdīs ir Kristus, jo viņi ir kristieši un kā Dieva valstības locekļiem viņiem ir mūžīgā cerība (Ebr.13:14). Ja tā, tad dzīvot nav veltīgi, pat tad, ja ārēji dzīve šķiet ārkārtīgi grūta. Tajā pašā laikā kristiešiem var būt grūtāka dzīve nekā pārējiem, jo viņu kristīgās pārliecības dēļ pret viņiem var izturēties sliktāk, viņus var vajāt un sodīt vairāk nekā citus sabiedrības grupējumus. Par spīti tam viņi mēģinās būt labi pilsoņi. Viņi arī centīsies kalpot savai valstij, “pielūdzot to Kungu par to” (Jer.29:7). Tas pilnīgi saskan ar apustulisko mācību un mūsu Kunga Jēzus Kristus mācību (1.Pēt.2:18-20; 3:13-17; Mt.5:11-12).

Par spīti visām grūtībām, mums jāpieņem mūsu pasaulīgie valdnieki un tāpat arī mūsu valsts iestādes kā kaut kas labs vai vismaz salīdzinoši labs. Ja mēs tā darām, mēs nenododam savu tautu nepamatotai apsūdzībai (Ap.d.28:19). Ja starp mums un varas iestādēm izceļas domstarpības, labāk mēģināt izskaidrot, kas nogājis greizi, aizstāvēties pēc patiesības un sirdsapziņas un, kad nepieciešams, liecināt par savu ticību, un – ja tāds ir iznākums – uzņemt uzlikto nosodījumu pazemīgi, drosmīgi un ar prieku (Ap.d.5:41).

Šim jautājumam ir vēl cits nozīmīgs aspekts. Ja minēto situāciju vai domstarpību pamatā ir kaut kas nepareizs vai ļauns pašā sabiedrības pašpārvaldē, likumos, tiesas iestādēs, likumu piemērošanā un izpildē vai vēl citur, mums par savu pienākumu jāuzskata kopīgi ar citiem pilsoņiem censties atrast piemērotus risinājumus, piemēram, ievēlot parlamenta locekļus, apspriežot šos jautājumus presē vai izmantojot citus mūsu rīcībā esošus līdzekļus. Skaļi strīdi uz ielām un publiskās vietās ar dūru, mietu vai ložu palīdzību nepalīdzēs, bet gan padarīs situāciju vēl sliktāku. Ir daudz labākas izejas: “Jums pienākas būt mierīgiem un nepārsteigties […] Ja [jums] ir kaut kas pret kādu, ir tiesas dienas un ir prokonsuli, – lai viņi sūdz cits citu. Bet ja jums būtu vēl kāda cita prasība, lai to izlemj kārtējā tautas sapulcē” (Ap.d.19:36-39). Šos vārdus teica pie varas esošs nekristietis. Būtu kauns, ja viņa gudrība pārsniegtu kristiešiem piešķirto.

Starp dažādu valstu varām bieži vien ir liela atšķirība. Arī vienas valsts vara var atšķirties dažādos laika posmos. Jebkādos apstākļos mēs visi esam aicināti sadarboties, lai radītu tādu varu, kura būtu vislabākā gan mums pašiem, gan mūsu pēcnācējiem. Tas attiecas uz augstākajām varas iestādēm – parlamentiem, valdībām, tiesas iestādēm utt., kā arī zemākajām varas iestādēm – pašvaldībām, utt. Situācija neuzlabosies, ja paši pilsoņi pēc labākās sirdsapziņas nepiedalīsies tās izmainīšanā.

Kāda pasaulīgā vara ir vislabākā? Uz šo jautājumu šeit nevar atbildēt pilnībā tā, lai aptvertu visus iespējamos gadījumus. Uz to var atbildēt, vienīgi vadoties pēc vispārējiem principiem. Tāpēc var teikt, ka mērena vara ir labāka nekā barga, ka apdomīga vara ir labāka nekā neapdomīga un ka kaut kāda pašpārvalde ir daudz labāka nekā diktatūra, kurā kādam vīrietim vai sievietei pieder totalitāra vara.

Valstīs, kurās kristīgā baznīca ir darbojusies ilgāku laiku, ļaudis ir pārliecinājušies, ka demokrātiska sistēma ir labākais varas veids. Ja neskaitām īsu laika posmu klasiskajos senlaikos (dažus gadsimtus pirms Kristus), demokrātijas ideja attīstījās kristīgo uzskatu ietekmē, pamatojoties uz kristīgo mācību, ētiku un arī sadraudzību. Tikai šādas ietekmes rezultātā iespējams pareizi saprast tādus jēdzienus kā “pilsoņu tiesības” un “cilvēka vērtība”. Tāpēc šajā jomā visiem kristiešiem jāsniedz plaša palīdzība pasaulei taisnības, cilvēcisko tiesību, labklājības, sociālo pakalpojumu, palīdzības un citus jautājumos. Šādas lietas iespējams sasniegt vienīgi demokrātiskā valsts sistēmā. No otras puses, šajā pasaulē mēs nedrīkstam sagaidīt pārāk daudz labuma no kādas politiskās sistēmas, politiskās partijas vai režīma. Varas amatpersonas ir tikai cilvēki. Viņi bieži ir nepastāvīgi savā prātā un darbos. Bieži viņus var ietekmēt bailes no kaut kā – varas pārstāvju vidū to var bieži novērot – vai arī personīgi, slepeni mērķi, radnieciskas saites, finansu sakari un daudzas citas lietas, un – kas ir ne mazāk nozīmīgi – svārstīgās laikmeta noskaņas. Turpretim kristieši ir aicināti būt zemes sāls un strādāt, “kamēr ir diena; nāk nakts, kad neviens nevar strādāt” (Jņ.9:4).

Tādēļ visu kristiešu nostāja ir šāda: tā kā viņi ir pilsoņi, kas pakļauti pasaulīgai varai, viņu pienākums ir atzīt tās likumus un iestādes, un arī garīgajai varai jāatzīst šis pienākums. Kā Dieva valstības pilsoņiem viņu pienākums ir pakļauties tās likumiem, un šis pienākums jāatzīst pasaulīgajai varai, pretējā gadījumā tā ir totalitāra un tirāniska. Neskatoties uz to, jāņem vērā, ka “pienākums” un “likumi” Dieva valstībā nav likumi tādā pašā nozīmē kā citur. Dieva valstības “likumus” vairāk raksturo Dieva mīlestība un žēlastība, kas devusi iespēju grēcīgiem cilvēkiem iekļūt Dieva valstībā un caur ticību palikt tajā kā pilsoņiem un Dieva bērniem.