Svētā Absolūcija: Grēksūdze un Absolūcija

Luteriskajā baznīcā jebkuras mācības pamats ir Svētie Raksti. Vienīgi Raksti, ne baznīcas tradīcijas vai prakse, var iedibināt kādu doktrīnu jeb mācību. Tā tas ir arī jautājumā par grēksūdzi un Absolūciju. Arī šajā gadījumā galvenais nav jautājums, kādā veidā baznīca ir praktizējusi grēksūdzi un Absolūciju vēstures gājumā, bet gan – ko Svētie Rakti māca par grēksūdzi un Absolūciju.

Meklējot Vecajā Derībā, mēs privāto grēksūdzi un Absolūciju atrodam 2. Samuēla grāmatas 12. nodaļā. Šeit Dāvids atzīstas savā grēkā pravietim Nātānam un saņem no viņa arī Absolūciju. Taču šis Vecās Derības notikums būtu jāuzskata par izņēmumu. Vecās Derības laikā netika mācīta un praktizēta privātā grēksūdze un Absolūcija, bet Dieva tauta guva mierinājumu no vispārējā apsolījuma, jo vēl nebija dotas atslēgas.

Atslēgu vara tiek iedibināta un sākta praktizēt pēc Jēzus augšāmcelšanās. Jāņa evaņģēlija 20. nodaļā mēs lasām, ka Jēzus dveš uz mācekļiem sacīdams: “Ņemiet Svēto Garu!” Tālāk Viņš paskaidro, ka Gars tiem tiek dots, lai nestu cilvēkiem grēku piedošanu: “Kam jūs grēkus piedosit, tiem tie būs piedoti.” Tāpat Viņš arī vēlreiz apstiprina Mateja evaņģēlija 16. nodaļā teikto, ka mācekļiem ir vara arī nepiedot jeb paturēt grēkus. Šajos pantos balstās baznīcas mācība par grēku piedošanu: “Atslēgu vara ir sevišķa Baznīcas vara, ko Kristus ir devis Savai baznīcai virs zemes, nožēlojošo grēcinieku grēku piedošanai un nenožēlojošo grēku paturēšanai tik ilgi, kamēr viņi tos nožēlo.” (M. Luters) Mazajā katehismā tiek uzsvērts, ka baznīcas grēku piedošana vai nepiedošana ir uzticēta baznīcas mācītājam. Viņa rīcība šeit uz zemes ir patiesa arī debesīs, “it kā būtu rīkojies pats mūsu mīļais Kungs Kristus” (M. Luters). No iepriekš teiktā ir skaidrs, ka baznīcai ir vara piedot grēkus. Šo varu un uzdevumu to lietot (“kā Tēvs Mani sūtījis, tā Es jūs sūtu..”) ir devis pats Kristus. Šā uzdevuma veikšanai Viņš draudzei devis Svēto Garu.

Draudze atslēgu varu savukārt uztic savam mācītājam. Atslēgu vara neizriet no mācītāja spējām vai ticības, bet tā ir saistīta ar viņa amatu, būdama Svētā Gara vara un darbs. Grēku piedošana ir tas pats, kas Evaņģēlijs, tādēļ piedošanas sniegšana ir baznīcas un mācītāja galvenais uzdevums. Kad tā tiek sniegta vai noraidīta, tad rīcības pamats nav mācītāja kaprīze, bet Svētais Gars darbojas caur Kristus iedibināto kārtību. Absolūcija jeb grēku atlaišana ir īpaša Kristus iedibināta kārtība, individuālai jeb privātai grēku piedošanai – “kam jūs grēkus piedosit..”.

Svētais Gars piedod grēkus arī caur vispārējo Evaņģēlija sludināšanu jeb sprediķi, taču tiem, kas apzinās savus grēkus un vēlas saņemt mierinājumu un iepriecu, grēku piedošana tiek sniegta arī individuāli. Šī ir unikāla iespēja, kuru Kristus ir dāvājis savai baznīcai. Luters ļoti skaidri izšķīra abus atslēgu veidus. Vispārējo sprediķošanu viņš sauca par “atziņas atslēgām”. Ar šīm atslēgām “ļaudis jāved pie atziņas, lai viņi mācās un zina, kā viņiem jākalpo Dievam un jākļūst svētīgiem”. Šāda sludināšana jau bija pazīstama Vecās Derības laikā. “Bet svētā Pētera atslēgas attiecas tikai uz grēciniekiem.” Un tālāk: “Bet kurš gan negrēko? Tur, kur viņš negrēko, tam ir vispārējais Evaņģēlijs, bet kurš grēko, tam pāri Evaņģēlijam ir vēl atslēgas.”

Šī Atslēgu vara tātad ir domāta grēcinieku, tas ir, mūsu visu, mierināšanai. Tā ir Dieva balss, ar kuru Viņš caur mācītāja muti mierina grēcinieku un stiprina Viņa ticību grēku piedošanai. Grēksūdzes un Absolūcijas izpratnei acīmredzot ir jābūt arī cieši saistītai ar grēka izpratni.

Par Lutera reformatora darbību mēdz sacīt, ka tā ir balstīta pareizā grēka un piedošanas izpratnē. Aizstāvēdams Luteru pret Parīzes universitātes teologu apsūdzībām, viņa draugs un palīgs Filips Melanhtons apliecināja, ka Lutera lielākais ieguldījums kristīgajā teoloģijā ir grēknožēlas Sakramenta pareiza interpretācija. Ir interesanti piezīmēt, ka tagad pēc vairāk nekā četriem gadu simteņiem Parīzes Romas katoļu universitātes vēsturnieks Daniels Olivjē ir piekritis Melanhtonam, atzīdams, ka grēks ir elements, kuram ir izšķirīgā loma Lutera teoloģiskajā metodē.

Romas katoļu teologi, uzskatīja, ka pats cilvēks ir labs, par sliktām atzīdami tikai Viņa grēcīgās darbības. Šā iemesla dēļ viņi pieprasīja obligātu grēksūdzi un visu grēku uzskaitījumu. Tie grēki, kas netika izsūdzēti, netika piedoti. Luters, atkal no jauna atklādams Evaņģēliju, atkal no jauna atklāja arī cilvēka grēcīgumu. Mēs grēkojam tāpēc, ka mēs esam grēcinieki. Nevis tikai atsevišķi neticīga cilvēka darbi, bet visi cilvēka darbi ir slikti. Tie ir grēcīgi, jo tiem trūkst ticības, kas vienīgā darbiem var piešķirt svētumu. Pats koks ir slikts, tādēļ tas nevar nest labus, Dievam pieņemamus augļus. Tādēļ arī grēksūdzē kristietim, ne tik daudz jāmēģina atcerēties visus savus grēkus, kas nemaz nav iespējams, bet vienkārši jāatzīst, ka pēc savas dabas viņš ir pilnīgi grēka samaitāts. Citiem vārdiem – piedošanu meklē nevis labs cilvēks, kas izdarījis kaut ko sliktu, bet grēcinieks – viss grēcīgais cilvēks, lūdz Dieva piedošanu. Piedoti tiek nevis atsevišķi grēki, bet pats grēcinieks tiek apžēlots. No šādas grēka un žēlastības izpratnes radās evaņģēliskā pārliecība, ka grēksūdze ir brīva Dieva dāvana sirds miera iegūšanai. Tieši ar šādu nolūku to iedibinājis pats Kristus. Tāpat kā Vakarēdiena baudīšana, dievkalpojumu apmeklēšana un cits lietas nav obligātas un nevienu nepadara par kristieti, tāpat arī grēksūdze nevienu nepadara par kristieti, bet ikviens kristietis sūdz grēkus, bauda Vakarēdienu un, protams, piedalās dievkalpojumos. Uzskatīdami nožēlu par galveno grēksūdzes daļu, Romas katoļi uzsvēra cilvēcisko grēksūdzes daļu, neko nemācīdami par dievišķo daļu jeb ticību. Šādā veidā grēksūdze kļuva formāla, cilvēki sūdzēja grēkus tādēļ, ka bija spiesti to darīt. Vienus tas padarīja par liekuļiem, radot viņos maldīgu pārliecību, ka ar savu nožēlu cilvēks var nopelnīt piedošanu. Savukārt tos, kas šo mācību uztvēra nopietni, šāda grēksūdzes izpratne noveda izmisumā, jo cilvēks nekad nevarēja būt drošs, ka viņš pietiekami nožēlo savus grēkus.

Luters turpretī mācīja, ka galvenā grēksūdzes daļa ir nevis mūsu darbi – grēku sūdzēšana un mierinājuma meklēšana, bet Dieva darbs – Absolūcija, “kas caur vārdu, kuru (Kristus) licis cilvēka mutē, atbrīvo mani no maniem grēkiem”. Tātad galvenā ir nevis grēku nožēla un sūdzēšana, bet gan ticība grēku piedošanai Kristus sniegtajā Absolūcijas vārdā.

Tas, ka grēksūdze nav obligāta prasība nenozīmē, ka grēksūdze luteriskajā baznīcā būtu atmesta. Jau Luters asi vērsās pret tiem, kas, izmantojot evaņģēlisko brīvību, vispār izvairījās no grēksūdzes. Šādus cilvēkus pēc viņa domām pat nevar uzskatīt par kristiešiem un ļaut tiem baudīt Altāra Sakramentu. “Kad pamudinu uz grēksūdzi,” saka Luters, “nedaru neko citu kā – mudinu būt kristietim. Kad būsi kristietis, nāksi arī uz grēksūdzi.”

Svarīgi ir atcerēties, ka gan katehismos, gan citur ticības apliecībās runa ir tikai par privāto jeb individuālu Absolūciju. Grēksūdze gan var notikt vispārīgā veidā, bet Absolūcija arvien ir privāta. Publiska, vispārēja Absolūcija kā jau minēts, ieviesusies piētisma un nostiprinājusies racionālisma laikā. Turpmāk mēs apskatīsim luteriskās grēksūdzes praksi, kāda tā atrodama Mazajā katehismā.