Taisies, mana sirds, sataisies [668]

Taisies, mana sirds, sataisies, Jau šie laiki pēdeji;
No šīs pasaules atraisies, Gals tai uznāks piepeši.
Saulei zīmes, jūra kauc, Zeme trīc, tie ļaudis sauc
Nīkdami no kara-briesmām, – Visas malas deg ar liesmām.

Ļaudis blēņām vien padodās, Pazudusi ticiba,
Mīlestība vairs nerodās, Varas-darbi klaijumā,
Ļaudis ir nebēdigi, Tā kā Nous laikā bij,
Ēda, dzēra, plēsa, māca, Kamēr ūdens plūdi nāca.

Bezdieviba visās mājās, – Bet kur paliek ticigi?
Tiem ikkatris preti stājās, Tie ir it kā svešnieki,
Tie ir visiem peļami, Niecināti, pulgoti;
Varamākiem tas spēks ir rokās Priekš tiem visi ceļi lokās.

Jezus, mūsu Kungs, atnācīs, Viņa diena piesteigsies;
Savējus viņš pestīt sācīs, Tie tam droši preti ies.
Tapēc galvas paceliet Un uz augšu lūkojiet;
Turpu grieziet savu prātu – Jūsu pestīšana klātu.

Kad jau vīģes-koka zari Pumpurišiem zaļot sāk,
Tad pie tā tu noprast vari, Ka drīz vasara atnāk.
Tāpat Dieva-ticigi Ceribā izplaukuši;
Kas šo laiku zīmes skatīs, Tas šo līdzibu sapratīs.

Tumsiba un viņas grēki Auga līdz šim augdami;
Nu pazudīs viņas spēki, Bet kas Dievam ticejši,
Dieva priekšā stāvēt spēj, Kad nu iznīks pasaule;
Tapēc ņemiet drošu prātu, Jūsu Jezus drīz būs klātu.

Sargajties, ka plītešanā Sirdis neapgrūtinajt,
Nedz ar pasaul’s zūdišanā Raizes sevim padarait.
Jo ši diena piepeši Uzbruks uz šo pasauli
Kā tāds slazds ar savu valgu Un dos katram savu algu.

Jezus, mūsu siržu rota, Tavus vārdus klausisim;
Cian’ paliek tev atdota Tā uz priekšu kā līdz šim.
Apgāda to žēligi, Savu brūti atraisi
No šās zemes grēku-saitēm; Pesti to no visām kaitēm.