Divējāds Kristus attēlojums

Tā kā Jēzus Kristus ir patiess Dievs un patiess cilvēks, Svētie Raksti ataino Viņa dzīvi šajā pasaulē divējādi.

Savas dzīves laikā šaisaulē Jēzus ir bagāts un nabags, vājš un visvarens, cietējs un uzvarētājs, mirstīgs un nemirstīgs. Mūsu saprātam tas skan neticami, kā kaut kas pretrunīgs. Tomēr Svētie Raksti dod mums vienīgo iespējamo skaidrojumu, runājot par Kristus pazemošanu Un Viņa paaugstināšanu; tomēr mums jāatceras, ka tas attiecas vienīgi uz Kristus cilvēcisko, nevis Viņa dievišķo dabu. Dievišķo dabu nevar pazemot, tāpat kā Dievu nevar pazemot, noliedzot Viņa eksistenci vai Viņa spējas. Viņš vienmēr un nemainīgi ir tas pats (Ebr.1:7-12; Ebr.13:8). Dievišķās un cilvēcīgās īpašības Kristū ir apvienotas. Starp tām pastāv vienība, un tomēr tās nav sajauktas un ir nemainīgas.

Kristus pazemošanai ir divkāršs mērķis. Pirmām kārtām, tā dara iespējamu grēkā kritušās cilvēces pestīšanu. Tas īstenojas, kad Dieva Dēls kļūst cilvēks, savā dzīvē, ciešanās un nāvē Dieva priekšā pārstāvot visus cilvēkus. Otrkārt, Viņam bija jākļūst par piemēru visiem cilvēkiem viņu tālākai sadraudzībai un savstarpējai kalpošanai (Fil.2:5-11). Šī pazemošanās atklājas veidā, kādā Kristus, lai gan Viņš ir Dievs, kategoriski atsakās izmantot dievišķo godību un spēku, kas Viņam piemīt no mūžības. atteikšanās bija nepieciešama, jo Viņš gribēja mūs pārstāvēt un kļūt par vienu no mums, “noliktu zem bauslības, lai izpirktu tos, pār kuriem valdīja bauslība” (Gal.4:4-5).

Kristus paaugstināšana ir pretēja Viņa pazemošanai. Paaugstinātais Kristus atklāj sevī visus tos dievišķos spēkus, kurus Viņš nelietoja savas pazemošanās laikā.

Pie paaugstināšanas mēs pieskaitām augšāmcelšanos no mirušajiem, nokāpšanu ellē, uzkāpšanu Debesis un atrašanos pie Dieva labās rokas. Jēzus Kristus ir paaugstināts dievišķā spēkā godībā arī attiecibā uz Viņa cilvēcisko dabu. Kā tāds, dievišķs un cilvēcisks godībā, Viņš ir visuresošs, visspēcīgs un viszinošs. Kā tāds Viņš ir valstības, spēka un godības Ķēniņš. Tā Viņš vada savu Baznīcu, gādā par saviem ļaudīm (Ef.3:14-21) un aizlūdz par tiem (Rom.8:34).