Jēzus apsola Patiesības Garu

Kā Dēls ir izgājis no Tēva, lai ļaudis atkal vestu pie Tēva caur to, ka viņi pazīst Viņu, Dieva Dēlu, un tad viņš tiem sūta citu Aizstāvi, Svēto Garu, lai tas paliek pie šiem ļaudīm, kas pazīst Dēlu, un caur Dēlu pazīst Tēvu, lai tie paliek Dieva bērni un pieaug un aug pretī Dieva pilnībai.

Tā Pestītājs ved savus mācekļus aizvien dziļākā un dziļākā atziņā. Viņš saka: jūs darīsiet tos darbus, ko Es daru, un vēl lielākus darīsiet, kuri ir ciešā saistībā ar mūžīgo dzīvību par tiem lielāku darbu nav. Tai pašā laika jūs to darīsiet ciešā saiknē ar Mani, jūs lūgsiet Dievu un Es būšu darītājs, un Tēvs tiks pagodināts caur šo Manu darbošanos jūsos.

Tālāk Viņš saka: ja jūs Mani mīlat, turiet manus baušļus, un Es lūgšu Tēvu un Viņš jums dos citu Aizstāvi, lai Tas būtu pie jums mūžīgi, Patiesības Garu, ko pasaule nevar saņemt, jo tā To nedz redz, nedz pazīst.

Šeit Pestītājs saka vēl kaut ko vairāk: ne vien jūs darbosieties Dievam līdz, ne vien Es darbošos jūsos un caur jums, bet Es jums došu Patiesības Garu, Aizstāvi, kas paliks pie jums mūžīgi. Proti, tas būs kaut kas tāds, kas jums tiks dots un jums piederēs, un mainīs jūsu garu un jūsu dvēseli, jūs būsiet un paliksiet Dieva bērni mūžīgi. Turklāt ne tikai nosaukti Dieva bērni, jo šeit Pestītājs saka, ka Gars un Aizstāvis tiek saukts par Patiesības Garu, bet Dievs ir patiesība un mēs to zinām, un par patiesību Svētajos Rakstos sauc atbilstību Dievam, Dieva vārdam.

Tātad šis Gars darīs mūs atbilstīgus nevis kādai bauslībai vai kādai pilnīgai pasaules kartībai, vai kaut kam tādam, ko mēs varētu tā viegli un ātri saprast, kas Dieva protams būtu tīkami un pieņemami, bet Viņš dod Patiesības Garu, lai mēs būtu atbilstoši un atbilstīgi Dievam pašam.

Mēs vēl neredzam uz ko mēs tiekam audzēti. Tas vēl nav atklājies, bet mēs zinām, ka reiz mūžībā tas atklāsies. Tā mēs tiekam nošķirti no pasaules, un tā mēs tiekam gatavoti mūžīgai dzīvībai un svētlaimei. Tam ko neticīgā pasaule bez Kristus atziņas, bez Dieva vārda, nevar saņemt. Kā mēs to lasām: jo tā šīs lietas nedz redz, nez pazīst. Bet Jēzus mācekļi to pazīst un tāpēc šis Gars paliek pie mums un mūsos.

Tā Pestītājs, aiziedams no saviem mācekļiem un šajā atvadu runā no tiem atvadīdamies, rāda, ka Viņš iziet nevis tāpēc, lai viņus pamestu un atstatu, bet tāpēc, lai viņus vestu tuvāk Dievam. lai vestu viņus uz augšu, uz Tēva mājokļiem, uz tiešu Dieva tuvumu, un vezdams, lai mūs pārvēstu pēc tā tēla un līdzības, kas reiz ar grēkā krišanu bija zaudēts, lai mūs pārvēstu pēc tā veida, kurā Viņš pats ir, Dieva Dēls būdams mūžīgi.

Tā šie brīnišķīgie vārdi mūs vada tālāk. Sapratīsim un savās sirdīs paturēsim šo aicinājuma pamudinājumu, šo pamācību un atziņu. Tik lielam un brīnišķīgam aicinājumam mēs esam aicināti. Āmen.

[Fragments no sprediķa, kas sacīts Biķeru draudzē]