Dieva baušļi un pārmainītie apstākļi

Laulībā vērojamā spriedze un konflikts starp Dieva saudzējošiem baušļiem un mantīgajiem apstākļiem un izturēšanās veidu ir parādība, kas nekādā ziņā nav raksturīga vienīgi mūsu laikam.

Šeit runa principā ir par to, ka kopš grēkā krišanas parādās neuzticība un iebildumi pret Dieva baušļiem. Tas nekādā ziņā nenotiek tikai spriedzē starp baznīcu un sabiedrību, bet gan tāpat arī kristīgajā draudzē un katra kristieša dzīvē, un to ir modinājusi grēcīgās miesas un Dieva Gara pretruna (Rom.7). Šeit kristīgā draudze atrodas izvēles priekšā. – piemēroties mainīgajiem apstākļiem vai savā ticības un dzīves liecībā palikt uzticīgai Dieva vārdam un Viņa baušļiem.

Visā baznīcas vēsturē atrodami daudzi piemēri tam, kā kristīgā draudze pretrunā ar valdošajiem uzskatiem un pastāvošajām uzvedības paražām ir turējusies pie Sava Kunga Vārda un pavēlēm, baušļiem. Mums tātad nekādā ziņā nav darīšana tikai ar tā sauktajām jauno laiku parādībām, bet gan ar principiālu norisi, un tas bieži attiecas uz kuros kristīgā draudze ir bijusi vajāta minoritāte. Jo miera un labklājības apstākļos arī kristīgā draudze sliecas uz piemērošanos dominējošiem uzskatiem. Tas ir pazīstams pārbaudījums.

Minēsim tam pāris piemēru.

Otrajā gadsimtā Antiohijas bīskaps Ignācijs raksta bīskapam Polikarpam Smirnā, ka laulība kristīgajā draudzē jāslēdz ar bīskapa piekrišanu, lai tā.

“būtu pēc Tā Kunga un nevis pēc dziņas. Jo visam jānotiek Dievam par godu.”

Diognēta vēstulē, kas sacerēta tajā pašā II gadsimtā, lasām:

“Kristietis no citiem cilvēkiem neatšķiras ne pēc to zemes, ne ar savu valodu, ne arī ar dzīvesveidu Tie gan apdzīvo savas dzimtās zemes, taču ir tikai būdnieki.

Viņi gan visur piedalās kā pilsoņi, taču cieš kā svešinieki. Katra svešatne viņiem ir dzimtene, un katra dzimtene svešatne. Kā visi citi viņi precas, un viņiem rodas bērni, taču viņi netaisa abortus. Viņi ir viesmīlīgi attiecībā uz galdu, bet ne uz gultu. Viņi eksistē miesā, bet nedzīvo pēc miesas. Viņi gan mīt uz zemes, bet ir debesu pavalstnieki. Viņi paklausa spēkā esošajiem likumiem, bet ar savu dzīvesveidu tie pārspēj likumus. Viņi mīl visus, taču visi viņus vajā. Viņus nesaprot un notiesā, pat nonāvē, bet viņi top darīti dzīvi. Viņi ir nabadzīgi, bet viņi daudzus dara bagātus…

Tas vienkārši pasakāms šādi: kāda miesā ir dvēsele, tādi pasaulē ir kristieši. Dvēsele (kā dzīvības spēks) ir izplatīta pa visiem miesas locekļiem, tāpat kā kristieši visās pasaules vietās…

Kristieši dzīvo pasaulē, taču nav no pasaules.”

Visi tie ir piemēri tai svarīgajai atbildībai, kas kristīgajai draudzei pēc Dieva baušļiem jāapzinās un jāuzņemas sabiedrībā. Tas sniedzas no liecības sludināšanā, mācībā un priekšzīmīgā dzīvesveidā līdz pat tikumu un tiesību kārtības izveidei. Šo visu un daudzu citu piemēru fonā vienmēr ir laulības sabrukums, un tā nebūt nav tikai kristīgās draudzes lieta, bet gan tas attiecas uz visu sabiedrību, kuras nesošais pamats ir laulība.