Lūgšana “Mūsu Tēvs”: Mūsu dienišķo maizi dod mums šodien

Teologu vidū ir pastāvējuši dažādi uzskati par šo vārdu jēgu. Tā, piemēram, Jeruzālemes Kirils domāja, ka ar maizi jāsaprot nevis parastā, bet Svētā Maize, kas ir būtiska mūsu dvēselei. Augustīns, lai gan pieļāva domu, ka maize varētu būt gan Svētā Vakarēdiena, gan parastā maize, tomēr uzskatīja, ka tā ir garīga maize jeb “dievišķie priekšraksti”. Tie mums ik dienu jāpārdomā un pēc tiem jādzīvo.

Pie šā uzskata turas Romas katoļu baznīca, un tas atrodams arī Romas katoļu oficiālajā Bībeles tulkojumā – Vulgatā, kur maize tiek saukta – supersubstantialem (pārpasaulīga). Konstantinopoles patriarhs Hrizostoms savukārt turējās pie izteikti askētiskas pārliecības, ka tā ir vienkārši maize un nekas cits, ko mēs lūdzam šajā lūgšanā.

Luters iesākumā līdzīgi Augustīnam uzskatīja, ka ar dienišķo maizi ir jāsaprot Dieva vārds un Kristus, bet ap 1529. gadu viņš atmeta šādu skaidrojumu un grūto grieķu vārdu epiousion tulkoja kā “dienišķo”. Šajā pašā gadā iznākušajā Mazajā katehismā dienišķā maize viņam nebija nekas vairāk, bet arī ne mazāk kā: “Viss, kas nepieciešams uzturam un dzīves vajadzībām: ēdiens, dzēriens, drēbes, apavi, māja, sēta, lauki, lopi, nauda, manta, dievbijīgs laulāts draugs, dievbijīgi bērni, dievbijīga saime, dievbijīgi un uzticami priekšnieki, laba valdība, labs laiks, miers, veselība, kārtība, gods, labi draugi, uzticami kaimiņi un tā joprojām.”

Luters arī uzsver, ka tā ir lūgšana par priekšniekiem un laicīgo valdību, “ar kuru palīdzību Dievs visvairāk uztur mūsu dienišķo maizi un visas šīs dzīves ērtības”. Īpaši tiek arī lūgts par visām sabiedriskajām attiecībām un mieru, lai noziedzība un karš neatņemtu mums dienišķo maizi. Lai gan Dievs bagātīgi to dod visiem, arī “bezdievjiem un neliešiem”, tomēr Viņš grib, lai mēs to īpaši lūdzam, jo tādējādi mēs atzīstam, ka savu dienišķo maizi saņemam no Dieva.

Tātad Luters nebūt nenoliedz, bet uzsver laicīgo vajadzību un laicīgās valdības nozīmīgumu, taču pretstatā mūsdienu materiālismam viņš nedomā, ka labklājība laicīgajā dzīvē ir pašu cilvēku sasniegums, bet gan – ka tā ir Dieva dāvana. Turklāt Luters uzsver, ka šī lūgšana vēršas pret mūsu lielāko ienaidnieku – velnu, kas “tīko atņemt vai kavēt visu, kas mums ir no Dieva”. Šajā lūgšanā mēs lūdzam arī par citiem cilvēkiem, kam trūkst dienišķās maizes, tādēļ mēs lūdzam no Dieva nevis tikai savu, bet mūsu maizi.