Dieva sirds attieksme pret cilvēku

Bet arī jūsu galvas mati visi ir skaitīti. [Mt.10:30]

Ja tu domā, ka tas ir par daudz prasīts un tam ir grūti noticēt, tad atdari savas acis un paskaties apkārt. Vai esi akls, ka neredzi – kā tas mēdz notikt ar cilvēka dabisko prātu –, ka viss virs zemes radītais ir radīts cilvēka dēļ. Nav neviena akmens, koka vai zāles stiebra, kas nebūtu domāts, lai kalpotu cilvēkam. Jā, pat visi dzīvnieki ir radīti cilvēka labad, un cilvēks ņem tos savā kalpošanā.

Vai tas viss nepauž Dieva rūpes un gādību, ka cilvēks ir Viņa sirds īpašs acuraugs? Aplūko radību, ja esi tāds neticīgais un gribi darīt savu Pestītāju par meli, jo Viņš atgādina, ka visi jūsu galvas mati ir skaitīti. Viņš norāda uz radīšanu (skat. Mateja evaņģēlija 6.nodaļu). Vai tu neaptver un neredzi, ka cilvēks ir visas Dieva radības galvenais mērķis? Vai tas viss neliecina, kāda ir Dieva sirds attieksme pret cilvēku? Vai visās lietās, ko Dievs sūta cilvēkam, Viņš vispirms nemeklē pašu lielāko labumu – cilvēka mūžīgo svētlaimi?

Šādā gaismā aplūkojot savas dzīves visrūgtākās lappuses, iespējams, tu saskatīsi tīru dievišķu mīlestību un uzticību it visā, kas ar tevi noticis. Iespējams, tu esi zaudējis savus īpašumus un tava ģimene piedzīvo smagus apstākļus; iespējams, tu esi zaudējis vislabāko draugu šai pasaulē, bez kura nespēj dzīvot; varbūt vienlaikus ir sagruvušas tavas vislielākās cerības, ko savā sirdī esi lolojis ilgu laiku, un tas ir rūgts zaudējums, – bet reiz mūžības gaismā tu redzēsi, ka pat mazākā lietiņa, kas ar tevi notikusi, nav bijusi bez augstāka Dieva mīlestības nolūka. Viņa nolūks ir bijis glābt tavu nemirstīgo dvēseli. Taču tavam vecajam cilvēkam jeb miesai šķiet bezgala smagi, ka tiek iecirsti tik dziļi ievainojumi.

Varbūt tu esi pieredzējis ko vēl rūgtāku. Piemēram, ja ar Dieva žēlastību tu esi ļoti vēlējies turpmāk savu dzīvi vadīt Dieva godam un cilvēkiem par svētību, tomēr negaidītu kārdinājumu un krišanas dēļ tu esi kļuvis – vai domā, ka esi kļuvis – par apgrēcību Evaņģēlijam, labāk gribēdams būt tūkstoškārt miris nekā pieredzēt ko tādu. Tad klusini savu sirdi! Pat Saviem mīļākajiem bērniem Dievs ļauj pieredzēt neizsakāmi rūgtus brīžus. Viņa uzticīgajiem mācekļiem, kas labprāt vēlējās mirt par savu Kungu un beigās to arī izdarīja, vispirms ir bijis jāraud rūgtas nožēlas asaras par visbriesmīgāko ticības aizliegšanu.

Visaugstāk teicamā starp sievietēm, kas bija izraudzīta būt par Dieva Dēla māti, jaunava, kas tik aizrautīgi dziedāja: “No šī laika visi bērnu bērni mani teiks svētīgu,” [Lk.1:48] reiz bija tik pilnīgi izlaidusi savu bērnu (Jēzu) no acīm, ka Viņš bija pazudis trīs dienas. Rūgtās un smagās sirds raizēs viņa noteikti nosodīja sevi kā vislielāko grēcinieci, kas ļāvusi pazust visas pasaules Glābējam. Tad viņa noteikti vēlējās klusēt par to, ka bija Dieva Dēla māte.

Šādi rūgti dzīves brīži deldē cilvēka sirds dziļo samaitātību un noslieci uz pašdievišķošanu, kā arī citus grēkus. Tādēļ godāsim vienīgi Dievu un Viņa augsto un žēlastības pilno nolūku vest mūs uz mūžīgo svētlaimi debesīs. Turēsim godā Viņa augsto vēlmi ar visu, ko Viņš pieļauj un sūta, lai šķīstītu, pārbaudītu un stiprinātu mūs žēlastībā, nogalinātu mūsos veco cilvēku jeb miesu, svētītu mūsu prātu un vairotu ticību, lūgšanu, pazemību un nopietnību. Viņš vēlas novērst mūs no šīs pasaules vilinājumiem un likt mums ilgoties pēc debesīm.

Kad mēs saprotam, ka Dievam ir tik augsti un žēlastības pilni nolūki ar visu, ko Viņš mums sūta, tad pazemīgi un pateicīgi slavēsim Viņu par visu, kas ar mums notiek, un nekad neaizmirsīsim zelta vārdus, kuri stāv un krīt ar pašu Kungu Kristu: “Jūsu galvas mati visi ir skaitīti.”

Un, ja tu uzskati sevi par pārāk necienīgu, lai saņemtu tik neizmērojamu žēlastību, tad klausies, kas svinīgi sacīts Jāņa atklāsmes grāmatā 5:1–6 par visas radības necienību Dieva priekšā. Tur rakstīts: “Neviens ne debesīs, ne zemes virsū, ne zemes apakšā nespēja atvērt grāmatu un tanī ieskatīties.” Taču Jānim nevajadzēja raudāt, jo Viens tomēr bija cienīgs. Viens no vecajiem debesīs sacīja: “Neraudi! Redzi, uzvarējis ir lauva no Jūdas cilts, Dāvida sakne, lai atvērtu grāmatu un tās septiņus zīmogus.” Un tad Jānis redzēja “Jēru kā nokautu”.

Kaut šis skats iegultos mūsu sirdīs un paliktu mūsu prātā! Tad mēs nekad neaizmirstu, ka cienīgs ir vienīgi nokautais Jērs. Tas viss ir noticis mūsu dēļ un mūsu labā! Jo Jērs netika nokauts Sevis, bet gan mūsu dēļ un Jēra dēļ mēs esam tik vērtīgi Dieva priekšā, ka visi mūsu galvas mati ir saskaitīti un neviens no tiem nezūd bez Viņa gribas.