Kristīgais kanibālisms

Noklausies šo e-publikāciju

“Patiesi, patiesi Es jums saku: ja jūs neēdat Cilvēka Dēla miesu un nedzerat Viņa asinis, jums dzīvības nav sevī. [Jņ.6:53]

Lai cik daudziem tas šķistu barbariski un nebaudāmi, kad Kristus runā par Viņa miesas ēšanu, tiem, kuri dzīvo ikdienas ticībā un šo lietu baudīšanā, šie vārdi ir skaidri, dārgi un dzīvinoši. Kad ticīgie grib izteikt savas ticības dzīves sirdi, tie nevar to pateikt nekā labāk, kā sacīt: Kristus ir viņu ēdiens. Pestīšanas vārdi viņiem ir dziļākā, dzīvībai svarīgākā vajadzība un barība.

Uzlūko patiesos žēlastības bērnus. Nav labāka veida, kā viņus atšķirt, kā tieši pēc šīs īpašības, ka Kristus asiņu mierinājums tiem ir pats svarīgākais. Ne vienmēr viņi ir tādi, kādiem tiem jābūt un kādi tie vēlētos būt. Viņiem ir jācīnās pret daudzām vājībām, tomēr viņiem ir kāda atšķirības zīme – Kristus tiem ir pats svarīgākais.

Gadu pēc gada viņi paliek pie šīs galvenās tēmas. Pāri visam citam viņi klausās, lasa, dzied, raksta un runā par Glābēju, par Kristu un Viņa žēlastību, par Kristus miesu, kas par mums dota; un tad par grēku, kas tiem vienmēr pieķeras, dara tos nespējīgus un necienīgus, un kā tie taisās pārvarēt grēku utt.; bet tad atkal tie atgriežas pie galvenās tēmas par savu Glābēju, Viņa žēlastību un spēku.

Kad uz laiku tie ir palikuši bez mīļā žēlastības Vārda – vai nu tos kavē laicīgas rūpes, kūtrums vai nevērība – viss viņu iekšējais cilvēks kļūst tikpat vājš kā izbadējies cilvēka ķermenis bez uztura. Viņi ir nespēcīgi un nepiesātināmi savā dzīvē. Viņu vaigs ir aptumsis. Viņu ticības apliecība apklususi. Viņu ticības gājums kļūst nepastāvīgs un kļūmīgs.

Taču, tiklīdz tie atgriežas pie Dieva vārda, viņi ir kā fiziski izbadējies cilvēks, kas nācis pie bagātīga galda. Kad viņi kādu brīdi ir klausījušies evaņģēlisku sprediķošanu par Kristu un Viņa žēlastības pilno izpirkšanu, tad viņu acis iemirdzas. Viņu sirdis top priecīgas. Tiek atjaunota viņu paļāvība un labošanās centieni. Un, kad viņi iziet pasaulē, tie nespēj par to ciest klusu. Viņiem ir tā, kā sacīts parunā: “Kad vēders pilns, tad prāts kļūst priecīgs.”

Mēs nesakām, ka tie allaž ir gatavi baudīt un tapt atspirdzināti ar Evaņģēlija vārdiem, vai arī, ka tie vienmēr būtu izsalkuši. Nē, dažkārt viņi ir garīgi sasirguši un neveseli. Tomēr jāsaka, ka viņu iekšējais cilvēks var tapt atspirdzināts un stiprināts vienīgi ar Kristus vārdu vēsti. Vēsts par Kristu ir viņu nemitīgā, vitālā vajadzība, viņu dvēseles patiesā barība. Un arī Kristus te sludina, ka šī īpašība ir absolūti nepieciešama, sakot: “Patiesi, patiesi Es jums saku: ja jūs neēdat Cilvēka Dēla miesu un nedzerat Viņa asinis, jums dzīvības nav sevī.”

Sirds, kas nav spējīga dzīvot bez glābšanas Vārda, ir visdrošākā liecība par garīgo dzīvību un nerimtīgu atgriešanos. Jo dzīva grēkatziņa arvien rada nemitīgu vajadzību pēc žēlastības un žēlastības Vārda. Vai tas nav zīmīgi, ka cilvēks, studēdams, lasīdams, klausīdamies un pārdomādams žēlastības Vārdu par Kristu, nekad to nespēj pilnībā apgūt? Tas nekad nespēj to atcerēties un turēt. Es gan spēju atcerēties un pildīt citas lietas, ko esmu mācījies pirms trīsdesmit, četrdesmit gadiem, bet ne šo, kas man ir pati mīļākā un ko studēju ik dienas. Vai tas neliecina, ka mana ticība ir kļuvusi par kaut ko citu, ne tikai zināšanu, jo tās barība tiek baudīta un pazūd gluži kā ēdiens, ko apēdu?

No otras puses ir sastopami arī tādi ticīgie, kuriem glābšanas Vārds pavisam nešķiet vajadzīgs. Tas ir kaut kas, ko tie vienreiz apguvuši un tagad zina. Un tādēļ tagad viņi vēlas dzirdēt ko citu. Viņi nespēj beigt brīnīties par vājām un dīvainām dvēselēm, kam žēlastības Vārda nekad nav gana. Tādēļ viņi secina, ka tie ir vāji ļautiņi, kas nemaz neprogresē, bet apstājas pie pirmās lietas, neņemdami vērā bauslību, pamācības un svētdarīšanu utt.

Ja vien viņi spētu saprast, ka viņu spriedumi viņus nodod! Ja viņi tiešām dzīvotu Svētā Gara skolā ar patiesu ticību un atgriešanos, viņi noteikti zinātu, ka Gars ik dienas pārmāca un spiež sirdi tur mītošā grēka dēļ un, tā kā bauslība jo dziļi vēršas pret iekšējo samaitātību, cilvēkam nekad nav miera un drošības savā dievbijībā, un dvēselei bez mitas atkal un atkal ir vajadzīgs Vārds par žēlastību un Kristus izpirkšanu.

Jā, es to līdz galam neizprotu, bet tās ir neparastas dvēseles, kas nekad pilnībā nespēj apgūt to, ko studē visvairāk. Tomēr skaidrs ir tas, ka tieši par šādām dvēselēm runā Kristus vārds, ka “Viņa miesa ir patiess ēdiens” – viņu ēdiens – un tiem ir drošs pasludinājums, ka “Kristus dēļ” tiem būs mūžīgā dzīvība.

Un, ja kāds tev nedod miera par to, kā tas var būt, ka Viņa miesa un izpirkums ir tavas dvēseles nemitīgā barība, tad vari mierināt sevi ar paša Kunga vārdiem: “Mana miesa ir patiess ēdiens.” Turpretī par tiem, kam sirds ir citāda un kas visu jau apguvuši un aizraujas ar citām lietām, kas nav īstais “dzīvības ēdiens”, Pretorijs saka: “Viņus vienlīdz aizrauj gan Sīraks, gan Pāvils” – par šiem cilvēkiem var sacīt, ka Kristus izpirkums nav viņiem galvenais, nav viņu garīgais ēdiens. Tam, kas nevēlas apzināti apslāpēt šo gaismu, tas būtu jāliek pie sirds, jo pats Kungs Kristus to ir sacījis.