Jautājums kas ir cilvēks?

Eksistenciāli aizvien no jauna sastopamais un ar jēdzienu “antropoloģija” apzīmētajā zinātnes novadā iztirzātais jautājums ‘Kas ir cilvēks?’ pamatā ir reliģisks fenomens, tā kā runa tajā ir par cilvēka pašapziņas pašstiprināšanu, t.i., par “pašatspoguļošanas” refleksiju [apceri] tās sākotnējā izpratnē. Šādā izpratnē cilvēka resp. cilvēciskā [cilvēka būtības] jebkura noteiksme ir gan lietisks, gan arī vērtējošs raksturojums, t.i., antropoloģija ir gan deskriptīva vai aprakstoša, gan preskriptīva vai priekšrakstus sniedzoša, vērtējoša.

Jautājumu ‘Kas ir cilvēks?’ var saprast un atbildēt dažādi: – kā izvēli starp tā atbildēšanas dažādajām iespējamībām; – meklējot svešu apstiprinājumu jau esošajām atbildēm; – bet visretāk ka īstu jautājumu, ko uzdod tādā veidā, it kā cilvēks patiešām nezinātu, kas [wer vai was] viņš ir.

Taču pēc Svēto Rakstu Dieva vārda tas nav cilvēks, kas jautā par Dievu, bet gan tas ir Dievs, kas jautā pēc cilvēka, arī vēl tad, kad tas no Viņa ir novērsies un sacēlies pret Viņu (sal. 1.Moz.1:26 u.t.; 3:9). Tas ir Dieva labestības brīnums, par ko mums dievam jāpateicas un Viņš jāslavē (Ps.8:5; Ps.139:14; Ps.144:3-4; Jņ.19:5).

Teoloģiskā antropoloģija vēsturiski parādās kā patstāvīga tēma, kas tiek iztirzāta atsevišķās monogrāfijās, kad gara vēsturē antropoloģija gara zinātņu pusē uz sevi koncentrē agrāko metafizisko tēmu nostādni, kamēr vienlaikus dabaszinātņu pusē atziņas no dažādajām atsevišķajām jomām, it īpaši no psiholoģijas un bioloģijas (uzvedības pētniecība vai etoloģija), iegūst principiālu nozīmi kā materiālas noteiksmes.

Šādas situācijas fonā antropoloģijas tēma kristīgajā teoloģijā no paša sākuma ir arī dogmu konflikta simptoms. Šeit runa nav vienkārši par cilvēka resp. cilvēciskā neitrālu [neraksturojot vērtības] izpēti, bet gan par principiem un kritērijiem, pēc kuriem var tikt vienlaikus definēta un vērtēta cilvēka esamība, bieži vien ļoti pretrunīgos veidos.