Lai viss man preti taisās [529]
Lai viss man preti taisās,
Kad Dievs Kungs priekš man ir!
Uz viņu sirds palaižās,
Viņš ļauno no man šķir.
Ja man tas Kungs par draugu,
Ko ienaidnieku pulks
Man darīs? Tos neraugu, –
Tiem spēks pret mani trūks.
Dievs augstais man ir žēligs,
To zin’ un ticu es;
Viņš ir priekš man it spēcigs,
Ka varu lielities:
Viņš visās manās lietās
Man stāv un dzīvo klāt,
Viņš aizdzen visas briesmas
Un nogriež ļaunu prāt’.
Ta grunts, kur dibinajos,
Ir Kristus asinis,
Tur sevim mantu krājos,
Kas mūžam nezudīs.
Pats nelietis no sevis
Kāds būdams, dzīvodams;
Ko Kristus manim devis,
Tas ir man milejams.
Viņš pats man ir par godu,
Par gaismu, spožumu;
Iekš viņa es to sodu
Mūžam neredzēšu.
Ja Jezus man nebūtu,
Kā es pastāvetu
Priekš Dieva? Ak es kļūtu
Aprīts caur sodibu.
Viņš visu to ir dzēsis,
Caur ko ta nāve nāk;
To kaiti viņš nogriezis,
Viņš mani šķīstīt māk. –
Iekš viņa esmu priecigs,
It skaidris, balts un spožs,
Bezvainigs, jebšu niecigs,
Tak taisnots, sirdī drošs.
Man sirds nu ir bez briesmas,
Nedz jūt pazušanu,
Tās elles-uguns liesmas
Es tikai apsmeiju;
Es soda vairs nebīšos,
Nekāda ļaunuma,
Es glābdamies ietīšos
Iekš Jezus nopelna.
Man viņa Gars mīt sirdī
Un valda manu prāt’,
Viņš aizdzen, kas man tirdi,
Kas var apbēdināt.
Viņš augt liek un grib svētīt,
Ko viņš iekš man iesāk,
Viņš māca saukties: Tētīt!
Cik vien es spēj’ un māk’.
Un kad uz mani laužās
Kautkāda bailiba,
Tad viņa Gars nopūšās
Man iz sirds dibina;
Ko pats nespēju sacīt
Ar vārdiem, to mans Dievs
Tomēr vēl var nomanīt, –
Par man apžēloties.
Mans gars no viņa Gara
Dzird saldus vārdiņus;
Viņš stāst’, ka Dieva vara
Aizstāv tos bēdigus,
Priekš kuriem viņš nolicis
To jauno pilsētu,
Kur redzēs, kas tur ticīs,
To debes-godibu.
Tur mana mantas daļa
Jau sen sataisita;
Kad mirstu, stāv man vaļā
Ši pilsēt’ augstibā.
Būs asaras šeit slaucīt,
Kad bēdās dzīvoju, –
Mans Jezus man liek raudzīt
To prieku saldumu.
Kas tam no sirds padodās,
No ļauna atšķirās,
Tam šeitan bēdas rodās
Un dažas ciešanas;
Ta pasaule to vaija,
Apsmej un nicina,
Tas krusts nāk viņa mājā
Un daža grūtiba.
Lai tas man gan ir zinams,
Es tak nebailejos;
Jo man ir ar pieminams:
Dievs gāda grūtumos.
Pie tevim, Kungs es tveros
Un topu pasargāts,
Es tev aizvien pieķeros,
Lai kauts, lai vārdzināts.
Lai sakrīt zem’ un debess,
Tu pastāv mūžigi,
Un mana sirds nedrebēs,
Kaut kas nežēligi
Man šaustu, dedzinatu;
Ir slāpdams trūcibās
Es tevi neatstātu, –
Lai pats vels dusmojās!
Nedz eņģeļi, nedz prieki,
Nedz gods, nedz augstiba,
Nedz draugs, nedz ienaidnieki,
Nedz bēdas, bailiba,
Nekāda cita lieta
Un nekāds radijums,
Mans Dievs, no tava klēpja
Man mūžam neatstums.
Sirds lēkdam’ lec no prieka,
Nekā nebēdajās,
Ta līksmojas un dzieda
Pie saules skaidribas:
Mans prieks un saules-spožums
Ir mans Kungs Jezus Krist, –
Mans kronis un mans drošums
Ir augšam debesīs.
Ieskaties