Baznīca kā bibliskā atgriešanās vārda veidojums

Artikuls par baznīcu vēsta, ka tā ir “svēti ticīgie – avis, kas dzird sava gana balsi.” Tādējādi, baznīcas un kristīgu indivīdu pastāvēšana ir saistīta vienīgi ar Dieva vārda uzklausīšanu un tā vēsts pieņemšanu ticībā.

Šajā kontekstā tiek nepārprotami norādīts arī tas, ka šī definīcija izslēdz no baznīcas oponentu pusi:

“Mēs neatzīstam, ka viņi [pāvestieši] būtu baznīca, un viņi arī nav; un mēs arī negribam dzirdēt, ko viņi baznīcas vārdā pavēl vai aizliedz.”

Šāda skarbuma pamatā ir diskusija par Bībeles pamatmācībām, kura atrodas šīs kontravereses centrā.

Šī kontraverse ir cīņa par cilvēka garīgu kontrolēšanu, par viņam nepieciešamo pestīšanu, par atgriešanos, kura viņam jāpiedzīvo. Tās kodols ir ietverts teikumā:

“Nav iespējams, ka pāvesta teologi būtu varējuši pareizi mācīt par atgriešanos, tāpēc, ka viņi nav atzinuši īstos grēkus. [..] No tā jāsecina, ka viņi nožēloja tikai konkrēti īstenotos grēkus, kā pieļautās ļaunās domas (sliktas dziņas, kārības, tieksmes netika uzskatītas par grēku) [..].”

Tas ir būtisks arguments, kuram pēc Lutera domām ir tiešas pastorālas konsekvences individuālu baznīcēnu dzīvē. Tā ir “daļēja un nepilnīga” atgriešanās, “pāvesta piekritēju neīstā atgriešanās,” kurai nav nekā kopēja ar patieso atgriešanos, kas “māca mums atzīt grēku, proti, ka mēs visi esam pazuduši, ka mēs caur un cauri neesam labi un ka mums, vienkārši sakot, jākļūst jauniem, citiem cilvēkiem.”

“Par šo atgriešanos sludina Jānis, pēc tam pats Kristus Evaņģēlijā un arī mēs. Ar šo atgriešanos mēs apgāžam pāvestu [..]. Tālab šī celtne [taisnošana ar darbiem, paštaisnošana] ir tīri meli un liekulība, pat tur, kur tā ir vissvētākā un visskaistākā..”

Apgalvojumi par baznīcas neesamību pāvesta nometnē ir saprotami vienīgi un šo tēžu fona.

Šmalkaldes artikulu beigās mēs atrodam baisus vārdus par visu Romas katoļu sakramentu sistēmu, “ko gan nevar saukt par svētdarīšanu un kas tāda nevar būt, bet ir vienīgi izsmiekls un krāpšana – un vēl neskaitāmi daudz citu māžošanās veidu. To visu mēs atstājam viņu dievam un viņiem pašiem, lai viņi to pielūdz, kamēr apnīk, mēs tur neiejauksimies.” Lai saprastu šādu attieksmi, Romas baznīcas novēlēšanu tās dievam, sātanam, mums ir jāņem vērā kopējais vērtējums par pāvesta sistēmu kā ārišķīgu, uz cilvēka neatdzimušā un neatgrieztā stāvokļa balstītu sistēmu, kurai līdz ar to piemīt dabiska tendence uz pašu cilvēku izdomātām ceremonijām.

Šī tēze atspoguļojas arī artikulā par baznīcu, kur ir sacīts, ka baznīcas “svētums nepastāv kora kreklos, tonzūrās, garos svārkos un citās svinīgās ieražās, kādas tās ārpus Svētajiem Rakstiem ir sagudrotas, bet gan Dieva vārdos un īstā ticībā.” Tas nebūt nav puritānisks liturģijas un tās atribūtu noliegums – protams, tik tālu, cik šīs lietas nenonāk pretrunā ar kristīgās ticības atklāsmi – taču tas ir gluži citāds skatiens uz šīm lietām. Tas, neapšaubāmi, reducēsies uz ko tādu, kas vairs nebūs pakļauts baznīcas svētajiem likumiem, kuru pārkāpšana tika uzskatīta par grēku.

Tieši tādai nostājai ir jābūt raksturīgai kristiešiem un kristīgajai baznīcai, kurai ienaidnieki nepieder.