Kad ļaudis snauž un kāsē?

Viņi novērsīs ausis no patiesības, bet piegriezīsies pasakām. (2.Tim.4:4)

Klausīdamies vēsturiskus stāstus un piemērus, ļaudis ir pārsteigti. Kad sludinātājs spēlējas ar tēliem un garīgiem izskaidrojumiem, – tas ļaužu pūlim ir pa prātam. Bet, kad tiek sludināts artikuls par taisnošanu – ka tikai caur ticību Kristum cilvēks top taisnots un pestīts Dieva priekšā -, vienkāršajam cilvēkam nešķiet, ka sludinātājs būtu gudrs un prasmīgs runātājs, jā, viņš to klausās nelabprāt.

Tā ir droša zīme: kad tiek sludināts par taisnošanu, ļaudis snauž un kāsē; bet, tiklīdz sāk stāstīt nostāstus un piemērus, tie pamostas, saspicē ausis, sēž rāmi un klausās ar vislielāko uzmanību.

Kur artikuls par taisnošanu ir pazaudēts, tur Baznīcas vairs nav un atvairīt maldus nav iespējams. Jo ārpus taisnošanas mācības valda vai nu pārdrošība, vai pašizdomāts darbu svētums.

Ja skaidri un pareizi saprotam artikulu par taisnošanu, mums ir īstā debesu saule. Turpretī tad, ja to pazaudējam, mums nepaliek nekas cits kā vien elles tumsība.