Neopagānistu Ziemassvētki

Kāds laikraksts lūdza lasītājiem iesūtīt savus uzskatus par Dievu. Lasītāju viedokļi bija satriecoši. Tajos bija skaidri saskatāmas divas neopagānisma iezīmes.

Vairums lasītāju par Dievu runāja tikai un vienīgi balstoties savās pašu domās. Viņi bija tik tālu no kristīgās ticības, ka neuzskatīja par nepieciešamu savus uzskatus pamatot Rakstos. Viņi pūlējās ar savu paša prātu salipināt viņiem pieņemamu “dievu”.

Otra iezīme ir centieni noliegt cilvēka atbildību Dieva priekšā. Saskaņā ar viņu uzskatiem, cilvēkam nav jāatskaitās Dieva priekšā, savukārt Dievs nesoda cilvēku. Tātad nav jārunā nedz par Dieva dusmām, nedz sodu. Ja cilvēks atzīst kādu Dievu, tad tas ir vienīgi mīlestība. Bet ar šo mīlestību viņi nesaista nedz Kristu, nedz grēcinieka izpirkšanu.

Pagānizācija ir neaptverama. Turp cilvēku ved netīrā sirdsapziņa, no kuras viņš cenšas atbrīvoties ar pašizdomātu reliģiju – ja jau Dievs ir mīlestība, tad nekā bīstama nav dzīvojot kā vien ienāk prātā. Balstoties šādā ticēšanā, neopagānists raugās tieši dzīvībā un nāvē, un uzskata, ka var pastāvēt Visuvarenā Dieva priekšā.

Tagad ir Ziemassvētku laiks. To ārēji svin un bauda arī neopagānisti. Bet viņu sirdīs nav vietas tam Jēzum, kurš piedzima šajā pasaulē, lai atbrīvotu šo pasauli no grēka. Neopagānistu pašpārliecinātība ir apbrīnojama. Viņi karo gan pret sirdsapziņu, kas ir katrā, gan pret Dieva atklāsmi – Bībeli, ar kuru katrs vienā vai citādā veidā sastopas dzīves gājumā, un kura savā dievišķā spēkā runā uz lasītāju.

Bet grēks aizklāj cilvēka acis, ka viņš neredz. Mantkārība padara principus elastīgus un stiepjamus. Baudkāre nepazīst uzticību, bet kāre apreibināties neredz ģimenes ciešanas. Varaskāre sagrauj pat pašu dārgāko un noved pie nelabojamām sekām. Bet slavas kāre liek meklēt atzinību šīs pasaules acīs.

Vai tad Ziemassvētkus var svinēt sekojot šīm kārībām un apslāpējot pat pēdējos vājos sirdsapziņas brīdinājumus? Bēdas šai pasaulei, kas tā apcietina savu sirdis!

Mūsdienu cilvēks neilgojas nedz pēc apžēlošanās, nedz pēc samierināšanās, nedz pēc bērna Jēzus. Pārliecināts par savu gudrību viņš traucas uz mūžīgo pazudināšanu ellē.

Ak, kaut jel viņu acis atvērtos, pirms nāk laiks, kad jau būs par vēlu, lai viņi atzītu kas īsti ir Evaņģēlijā pasludinātā mīlestība.

Mūsu Kungs saka: “Man nav prieka par bezdievja nāvi, bet gan par to, ka bezdievis atgriežas no sava ļaunā ceļa un dzīvo. Atgriezieties, jel atgriezieties no saviem ļauniem ceļiem!” [Ec.33:11]