Kristus vietā

Tev nebūs Tā Kunga, sava Dieva, Vārdu nelietīgi valkāt, jo Tas Kungs neatstās nesodītu, kas Viņa Vārdu nelietīgi valkā. (2.Moz.20:7)

Vai ir iespējams melot Dieva vaiga priekšā? – tā reiz man vaicāja bērns, kurš patiesi gribēja sagaidīt atbildi “Nē”.
Vai kāds visā lielajā universā varētu pateikt Dievam “Nē!”? – tā es pa reizei vaicāju sev savās meditācijās – Un tajā pat laikā palikt savā esošajā būtībā, sūtībā, elementā, vietā vai amatā?
Ja kāds laicīgs darbinieks sadomātu tieši sejā atteikt savam darba devējam pildīt viņa tiešos amata pienākumus, tāds taču tiktu bez kavēšanās atlaists! -.tā man teic priekšā mans loģiskais saprāts.

Tad kamdēļ gan kāds domā, ka kristietis varētu būt izņēmums? Un vēl jo vairāk ja runa iet par Kristieša sūtību! Kristietis ir saņēmis uzdevumu iet sludināt evaņģēliju pasaulē un darīt par mācekļiem, bet ne par saviem, bet Kristus mācekļiem. (Mt.28:18-20)

Tad kā gan var iedomāties darīt kādu par Kristus mācekli, ja solot, ka sludinās Kristu, to vien dara, kā stundām stāsta par sevi (sevi un savu pieredzi); sevi un savus piedzīvojumus ar kādu mistisku būtni vārdā Jēzus? Kā gan citiem varētu palīdzēt tevis jūsmošana ap sevi un to, kā Dievs kādu reiz brīnišķīgi paglābis, dziedinājis, apdāvinājis un uzcēlis dzīvē uz “zaļa zara”?

Tad ko gan domā tie, kas liecinot par dievu, iemanās paši nostāties Dieva vietā un visu uzmanību, atzinību un apbrīnu uzņemas uz sevi? Vai tādi domā Dievu apmuļķot publiski rādot savu svēti-kautrpilno mulsuma masku? Uz ko gan citu tas klausītājus varētu pamudināt, kā vien celt tādu glaunu sludinātāju sev par paraugu un ceļvedi pie Dieva?

Varbūt padarbosimies atkal ap manis “iemīļoto” tēmu “Par antikrista būtību”.
Varbūt jūs domājat, ka tā būs kāda velna tēlam līdzīga, absolūti ateistiska būtne, kas savā sātaniskajā dedzībā zākā un publiski noliedz un zaimo Jēzus vārdu?
Varbūt tomēr esi reāls un paskaties te pat riņķī un īpaši pievērs uzmanību sev un tiem pašiem dedzīgākajiem “Kristus sludinātājiem”!

Kā tad tā? … – nu tā! Katrs, kas savā spēkā ņemas ar bauslību un ar evaņģēliju klausītājus barot, tas tīko pēc godpilnā “Kristus vietnieka” vainaga. Vārds “anti” nozīmē ne tikai “pret”, bet arī “pirms” vai “tā vietā”. Un šis: “…ko gan Jēzus manā situācijā būtu darījis” ir tikai viens neticības piemērs, un paraugs kā Kristu vieglāk iespējams aizliegt.

Vai gan tas, kas liels, ja tik tā drusciņ savu liecību piepušķoju?
Vai gan tas, kas traks, ka ar katru sludināšanas reizi savu stāstu vēršu mazdrusciņ krāsaināku un klausītājiem “klausāmāku”?
Vai gan tas, kas īpašs, ka meloju Dieva vaiga priekšā, lai citi varētu man uzgavilēt saucot savu: “halleluja-slava-dievam…”?