Žēlīgs un vēlīgs

Mūsu Tēvs debesīs! [Mt.6:9]

Pavisam noteikti, šis ir lieliskākais sākums un sagatavošanās, kas mums dara zināmu, kā saukt, godāt un uzrunāt To, ko grasāmies pielūgt, un kā ikvienam vajadzētu Viņam tuvoties, lai Viņš būtu žēlīgs un vēlīgs uzklausīt.

Ar šiem vārdiem mes skaidri atklājam savu sava prāta postu, savu svešniecību, un mēs spēcīgi esam aizkustināti lūgt, bet Dievs uzklausīt.

Kas sāk lūgšanu ar vārdiem: “Mūsu Tēvs debesīs,” un dara to no sirds dziļumiem, tas apliecina, ka viņam ir Tēvs, ka Debesīs ir Tēvs, ka viņš pats ir bēglis, kas klejo šajā pasaulē.

Tālāk, pavisam noteikti, ir jāseko sirds pieķeršanās, līdzīgi kā dēlam, kas dzīvo tālu prom no mājām starp svešiniekiem, klaidā un bēdās. Tādēļ lūdzēja sirds tiek orinetēta un virzīta uz Dievu, viņš ir stāvoklī, kurā lūdz un saņem Dieva žēlastību.

Šī vārda lietošana ir kā pierādījums lielai uzticībai Dievam. Šo uzticību Viņā mums ir stipri jāpatur augstāk par visu neskatos ne uz ko.

Visbeidzot, mums ir jāredz, cik rūpīgi Kristus sakārtojis lūgšanu. Viņš nevēlas, lai katrs lūgtu par sevi, bet gan par visiem cilvēkiem, jo Viņš mums māca nevis lūgt “Mans Tēvs,” bet – “Mūsu Tēvs.”

Lūgšana ir garīga un kopīga svētība, kuru nedrīkst nevienam liegt, pat ne ienaidniekam. Dievs ir mūsu visu Tēvs, Viņa griba ir, lai visi mēs būtu brāļi, dzīvotu kopā mīlestībā un draudzībā, un viens par otru lūgtu, kā par sevi pašu.