Mīlestība, kas cilvēkmīlestībai sveša

Cilvēk-mīlestība ir kas tāds, kas sevī sākas, sevi uztur un sevī beidzas – Tai viss tiek pakārtots.
Tā ir pašsaprotama un darbīga, jo tā pati sevi padara par pašmērķi, par darbu, par elku.
Mīl tā pati sevi; pati sevi pieskata, par sevi rūpējas un pati sevi popularizē.
Nekas visā pasaulē tai nevar būt augstāks par to pašu… cilvēk-mīlestību.

Citādāk ir ar garīgo mīlestību. Tā nāk no Jēzus Kristus un kalpo viņam vien.
Tā zina, ka cilvēku starpā tā neveidos tiešus kontaktus citam ar citu.

Ar garīgo mīlestību ir tā, it kā kāds nostājies starp mani un visiem citiem cilvēkiem un nošķir mani no vispārējām cilvēku koncepcijām par mīlestību.

Tā nu es nevaru zināt, kā manu cilvēciskajās ilgās izaugušo mīlestību pret Kristu uztvers citi pārējie. Un sevī pašā arī man nav garantijas, ka tas, ko es par mīlestību saucu, beigu beigās neizrādīsies vis ļaunais savtīgums vai naids.

Tieši tāpēc ka šis starpnieks nav neviens cits kā pats Kristus, un tikai Kristus ar savu vārdu stāsta man, kas ir mīlestība, tad garīgā mīlestība var paļauties tikai un vienīgi uz Jēzu vien. Kur Kristus man saka būt mīlestības sadraudzībā, tur es to gribu turēt. Kur viņa patiesība, mīlestības vārdā pavēl man neizpaust sadraudzību, tur es to aizturu… pat ja mana cilvēk-mīlestība pret to protestē.

Cilvēk-mīlestība nekad nevar aptvert garīgo mīlestību, jo garīgā mīlestība ir no augšienes.
Visas pasaules mīlestībām šis ir kaut kas pilnīgi jauns, svešs, nesaprotami-neaptverams un neizdibināms.