Mūžam dzīvais Dieva vārds

Bībeles lasīšanā mums vajadzētu no jauna uzklausīt Dieva balsi, viņa vārdu kā vienmēr dzīvu un darbīgu. Šādā veidā mums pavērtos jauna cerība, ka mūsdienu baznīca un kultūra varētu izrauties no savu priekšstatu gūsta un iegūt tai tik ļoti nepieciešamo atbalsta punktu, skatu no malas, paša Dieva redzējumu attiecībā uz savu radību.

Tas prasītu atbildes uz tādiem jautājumiem kā: ko nozīmē Bībeles autoritāte? Kā Bībele ir pareizi saprotama un skaidrojama? Un ko tas varētu nozīmēt vispirms pašai baznīcai un arī mūsdienu pasaulei?

Visi šie jautājumi atbalso XVI gadsimta diskusijas par Rakstu autoritāti iepretī baznīcas tradīcijai un cilvēka prātam. Tas liks mums vēlreiz izvērtēt to, ko Bībele saka pati par sevi? Kāda ir tradīcijas loma mūsdienu mainīgajā sabiedrībā? Ko mēs pašreiz varam sacīt par cilvēka saprātu un tā lomu ticības lietās un dzīves un esamības izpratnē kopumā?

Tas nozīmē, ka mēs nemēģināsim no jauna atkārtot XVI gadsimta cīņas. Viss, kas ir noticis baznīcas vēsturē bez šaubām ir atstājis noteiktu iespaidu uz mūsu un citu baznīcu dogmatiskajām nostādnēm un lietu redzējumu kopumā. Tās ir lietas, kuras mums jāzina, bet mēs tomēr mēģināsim arī jautāt – ko nozīmē, būt uzticamam kristietim tieši XXI gadsimtā?

Mēs bez šaubām mācīsimies no pagātnes, bet atcerēsimies, ka mūsu jautājumi nereti nav tieši tie paši, ar kuriem cīnījās baznīcas tēvi, Luters un citi uzticami Bībeles pētnieki. Mums jāatzīst, ka mēs pašreiz lielā mērā atrodamies nepazīstamos ūdeņos, kas ir daudz dziļāki, nekā daudzi mūsdienu prāti to atskārst.

Neraugoties uz to, ka mums ir pieejams tik daudz jaunu pētniecības materiālu, lielākā daļa diskusiju par augstāk minētajiem jautājumiem ir sekla un virspusēja. Ne reti tā aprobežojas ar oponenta ievietošanu noteiktā rāmī un tam sekojošu apsaukāšanu – fundamentālists, radikālis, ekstrēmists, liberālis. No vienas puses tas ir apgalvojums – Bībele tā saka, no otras puses – jūs lasāt Bībeli naivi burtiski, mēs to lasām kontekstā utt.

Ne reti Bībele tiek skaidrota partejiski tādēļ, ka tā šķietami saka to, ko nevēlamies dzirdēt, to kas šķiet bīstams un apdraud mūsu pozīcijas vai ierasto dzīvi vispār. Ja vēlamies tikt uz priekšu, mums jāizvērtē savas pozīcijas un nostādnes, jāatsakās no ambīcijām un pazemīgi jāmeklē patiesa gudrība. Apbrīnojamā veidā tas, par ko runājam sasaucas ar Jēzus laiku, ar viņa konfrontāciju ar tā laika autoritātēm.