Sarežģījumi atšķirt draugus no ienaidniekiem

Dažkārt ir ārkārtīgi grūti atšķirt, kuri ir draugi un kuri – ienaidnieki. Tāpēc šajā ziņā ir viegli kļūdīties.

Cilvēks, kas mums šķiet pretinieks vai ienaidnieks, var būt “Jēzus māceklis, bet tikai slepenībā, tāpēc ka viņš baidījās” (Jņ.19:38). Savukārt cilvēks, kas it kā ir Jēzus māceklis, var būt nepatiess sekotājs, tāds, kas kopā ar mums ēda Vakarēdiena maizi, taču kļuva par vajātāju palīgu un vērsās pret savu Kungu un Pavēlnieku (Ps.41:9; Ap.d.1:16-17).

Tā nu mums jāsecina, ka, no vienas puses, mēs nedrīkstam pārāk ātri kādu uzskatīt par draugu vai ienaidnieku, bet, no otras puses, mums jābūt atvērtiem, draudzīgiem un izpalīdzīgiem pret visiem, tomēr neļaujot nevienam ienākt mūsu iekšējā pasaulē pārāk ātri. Labāk ir pagaidīt un pavērot, kāds gars un draudzība nāk no otra cilvēka.

Kā lai mēs izturamies pret pretiniekiem vai ienaidniekiem, lai uzturētu mieru, “ja iespējams, cik tas atkarīgs no mums” (Rom.12:18)?.

Pirmkārt, mums jānošķir pati situācija no tajā iesaistītā cilvēka. Tas nozīmē, ka mums jāmāk izteikties par vai pret noteiktu jautājumu, neuzbrūkot un neapvainojot sarunu biedru. Par spīti varbūtējiem sarežģījumiem, ir iespējams ieturēt stingrību attiecībā uz apspriežamo jautājumu, tomēr būt draudzīgam un izpalīdzīgam pret cilvēku, ar kuru mums ir darīšana. Kā tas ir arī ar daudziem citiem jautājumiem, mums jāatceras, ka nesaprātīgi vārdi un rīcība var mums radīt grūtības un nodarīt pāri lietai, ko mēs aizstāvam. Savukārt, kad jārunā, tad tas jādara skaidri, jābūt godīgam un uzticamam.

Cik tālu iespējams piekāpties “miera labad”?

Mūsu Kungs un Pestītājs ir devis visas mums nepieciešamās atbildes. Personīgā līmenī mēs varam piekāpties pat ļoti lielā mērā (Mt.5:38-48). Pavisam citādāk ir tad, ja runa ir par mūsu ticību un par patiesību (Mt.5:38-48). Patiesība nepieder mums. Mēs nevaram to apspriest vai kādam atdot. Tā vietā mums jāstāv “vienā Garā, vienprātīgi kopā cīnīdamies par Evanģēlija ticību, nekādā lietā nebīdamies no pretinieku draudiem” (Fil.1:27-28).

Miers ar Dievu ir gan mūsu pamats, gan garīgā un mūžīgā cerība. To nevar iegūt vai paturēt bez cīņas. Tādi ir noteikumi gan katram kristietim pašam, gan baznīcai kopumā. Tādēļ tas ir arī aicinājums, kurš jāpieņem visiem, kas vēlas būt Dieva bērni: “Dzenieties pēc miera ar visiem un pēc svētas dzīves, bez kā neviens neredzēs To Kungu” (Ebr.12:14).