:: e – BAZNICA ::

Ticība – Gara darbība un cilvēku darbs

Ticība ir cerības pamatā, tā pārliecina par neredzamām lietām. (Ebr.11:1)

Ticība nav kaut kāda cilvēku iespējamība, kas, piemēram, pastāv līdzās zināšanām vai ir vērsta uz kādu zināmu novadu, vai ir tā ierobežota (piem., transcendences, apziņas novads). Kā Svētā Gara dāvana un darbība kristīgā ticība pamatojas Dieva uzticībā, kura to balsta un kurai tā pievērsta. Tādēļ arī to, kas šī kristīgā ticība ir un ko tā sniedz, mēs nekad neuzzinām no kādas cilvēku apziņas analīzes, bet gan vienīgi no Svēto Rakstu liecības, pie kam galvenais nosacījums ir ticības paklausība. Tādējādi ticība pastāv un īstenojas Dieva vārda uzklausīšanā uzticībā un paklausībā, runājot ar Dievu lūgšanā un slavējot Viņu.

Jēdzienus ticība, zināšanas, kā arī sirdsapziņa tādēļ var lietot kā sinonīmus (Rom.14:1; 1.Kor.8:1-7). Tādēļ pretnostatījums ticībai nav meklējams zināšanās vai zinātnē (2.Tim.1:12), bet gan bailēs vai šaubās (Mt.14:28-31) kā Dieva apsolījuma apšaubījumā un noliegšanā, kas notiek šīs pasaules īstenības pieredzes rezultātā, vai arī kādā aplamā ticībā, kas pievērsta citiem dieviem un kas kaut kam Dieva radītam piedēvē dievišķu dabu, un tad arī cerībā vai bailēs tam pieķeras, vai arī, beidzot, pārejā no ticības uz uzlūkošanu un apceri vai uzskatīšana (1.Kor.13:12; Jņ.20:29) Dieva apsolījuma piepildījumā.

Ticība uz Dievu ir derība vai attiecība ar Dievu Jēzū Kristū caur Svēto Garu. Tādēļ nav iespējams cits ceļš, pa kuru cilvēks varētu iet, paļaudamies vienīgi uz saviem spēkiem, vai pa kuru viņš varētu tikt vadīts. Ticība uz Kristu notiek, iemājojot Kristum ar Savu Garu (Rom.8:1-11; Ef.3:17; Fil.3:12; 2.Pēt.1:3; Fil.1:21; Gal.2:20): “ticībā Kristus ir klātesošs”. Ne ticība aptver Kristu, bet gan Kristus satver mūs ticībā. Bet šo patieso ticību neveido mīlestības darbi, un tā vienmēr ir darbībā, jo citādi tā būtu nedzīva (Mt.7:15-21; Jēk.2:14-17).

Šis Kristus, Gara un ticības savstarpējās saistības izrādīšana (analīze) veido no ticības darbu; tā no Gara dāvanas izveido cilvēka iespēju resp. cilvēka rīcības veikumu un veido prasību kalpošanai vārdam. Tas noved pie ticības paša ticīgumam. Bet cēlonis šai kļūdai ar nopietnajām sekām ir tas, ka Dieva vārds Svētajos Rakstos tiek uztverts, nevis pakļaujoties tā garīgajai iedarbībai, bet gan kā informācija cilvēkam, kas būtu skaidrojama resp. tālāksniedzama.

Pārdomas par to, “kā rodas un kā pastāv ticība” nav teoloģijas tēma un nav sludināšanas jautājums, bet gan ir simptoms tam, ka sludināšana ir pazaudējusi savu garīgo pamatu un līdz ar to arī pilnvaras uz to un apsolījumu, ko sniedz Svētie Raksti. Ar šādu aplamu pieņēmumu teoloģija pagrimst, kļūst par teoriju bez Gara, un nobēg pneimatiskos surogātos. Sludināšanu un dvēseļu aprūpi tad vairs nenosaka Kristus un tās tad vairs nav vērstas uz Viņu, bet gan met lokus ap bailēm un cerībām kā cilvēka apziņas noteiksmēm šīs pasaules pieredzē. Bet ticība tad top vienīgi par apziņas īpašību (ticīgums) vai noskaņu (vienīgi ticība, bet ne caur Kristu).

Bet Gara radītās ticības balstītā sludināšana, dvēseļu aprūpe un mācības notiek tajā drošajā paļāvībā, ka Dievs ar mūsu paklausīgo kalpošanu Viņa [Wort] vārdam Viņa [Name] Vārdā visā pilnībā piepilda to, ko Viņš pavēl un apsola.