Dievs nav noskaņojuma lieta

Mēs sakām, reliģija esot noskaņojuma lieta, esot jāgaida, kamēr tas pārņem, un tā mēs gaidām un gaidām gadiem ilgi, varbūt līdz pat mūsu dzīves galam, kad beidzot mums būs noskaņojums būt reliģioziem.

Aiz tā slēpjas liela maldīšanās. Labi, lai reliģija ir noskaņojuma lieta, bet Dievs taču nav noskaņojuma lieta, Viņš ir arī tad, kad mums nav noskaņojuma saskarties ar Viņu. Vai mūs šī doma nemaz nepadara nemierīgus?

Kurš grib paļauties uz savu noskaņojumu, tas kļūst nabadzīgs. Reliģijā, tāpat kā mākslā un zinātnē, blakus „augstsprieguma“ laikiem ir arī vienkārša darba un vingrināšanās laiki.

Dzīvei kopā ar Dievu jātiek trenētai, citādāk tad, kad Viņš mūs pārsteigs, mēs neatradīsim pareizo toni, pareizo vārdu, pareizo valodu. Mums jāapgūst Dieva valoda, jāmācās čakli, mums jāstrādā pie tā, lai arī mēs varētu runāt uz Viņu, arī lūgšanā ir jāvingrinās, smagā darbā. Tā ir smaga, liktenīga maldīšanās, ja reliģiju sajauc ar sajūtu reiboni.

Reliģija ir darbs, varbūt pat smagākais un noteikti svētākais darbs, ko cilvēks var veikt. Tas ir nožēlojami – apmierināties ar vārdiem, man nav reliģiskas tieksmes, – ja ir Dievs, kurš grib lai piederam Viņam.