Cīņā un grūtībās

Kristīgajā mācībā ir divējāda pieeja šiem jautājumiem. No vienas puses, tā māca “turēt mieru ar visiem cilvēkiem”, cik tas atkarīgs no mums, tiekties pēc miera (Rom.12:18; 14:19). Bet Jēzus ir arī teicis: “Nedomājiet, ka Es esmu nācis mieru atnest virs zemes; Es neesmu nācis atnest mieru, bet zobenu” (Mt.10:34). Vai tas nav pretrunīgi?

Protams, pašai situācijai ir divas puses: Jēzus Kristus ir Miera Ķēniņš, taču tad, kad Viņa Evaņģēlijs un valstība ienāk cilvēku vidū, tie izraisa pretestību. Tādēļ Kristus apgalvo, ka šī pretestība izpaudīsies pat naidā: “Un jūs būsit visu ienīsti Mana vārda dēļ” (Mt.10:22).

Kas tie būs par ienaidniekiem, kas būs pret kristiešiem tik ļoti, ka pat ienīdīs viņus?

Pirmkārt, tas ir Dieva lielais ienaidnieks – “lielais pūķis, vecā čūska, to sauc par velnu un sātanu, kas pieviļ visu pasauli” (Atkl.12:9).

Otrkārt, tā ir “pasaule”. Ar šo vārdu nav domāta ārējā, radītā pasaule, bet gan “bezdievīgi cilvēki”, kas novērsušies no Dieva un nīst Viņu, Viņa valstību un Viņa kalpus.

Treškārt, tas ir ļaunums pašā cilvēkā. Šis ļaunums mīt arī atgrieztos un ticīgos kristiešos. Tādēļ viņos notiek liela cīņa. Šo ļaunumu bieži sauc par “miesu”, un tas izpaužas naidīgumā pret Dievu. “Tā neklausa Dieva bauslībai, jo tā to nespēj” (Rom.8:5-8; 7:21-23).

Daudziem šķiet, ka cīņa pret Kristu un Viņa ļaudīm pieder pagātnei. Tas nebūt nav tiesa. Kristieši joprojām piedzīvo naidu, vajāšanas, tiesas, ieslodzījumu un nogalināšanu. Divdesmitajā gadsimtā tas ir noticis daudz vairāk nekā agrāk. Ja nekas tāds nav noticis ar mums personīgi, mums tomēr jābūt uz to gataviem. Tiem, kas seko Kristum, jābūt gataviem ciest, jo tas vairāk vai mazāk bieži sagaida ikvienu, kas atzīstas ticībā Kristum.

“Jo, kur Dieva Vārds tiek sludināts, pieņemts, tam tiek ticēts un tas nes augļus, tur nedrīkst arī trūkt mīļais, svētais krusts. Un neviens lai nedomā, ka viņam būs miers, bet ka jāveltī viss, kas viņam ir virs zemes: manta, gods, māja un sēta, sieva un bērni, sava miesa un dzīvība. Tas rada sāpes mūsu vecajam Ādamam, jo tas nozīmē – pastāvēt un ar pacietību panest, kad mums uzbrūk, un atdot to, kas no mums tiek atņemts”.