Kritēriju konkurence

Garīgo spriedumu viegli var kariķēt ar norādījumu uz šķietamajām Svēto Rakstu neskaidrībām un to nopulgot, minot piemērus pagātnē un tagadnē, kur tas ir ticis aplami lietots. Taču izplatītā noraidošā attieksme pret spriedumu un tiesu teoloģijā un baznīcā nekādā ziņā nenozīmē atteikšanos no izšķirīgiem lēmumiem un no nodalīšanās. Taču, neattiecoties pret tiem ar adekvātu teoloģisku atbildību, tie tiek ignorēti, atstāti citiem un tiek pieņemti galvenokārt pēc citām mērauklām.

Visbiežāk sastopama un tomēr visgrūtāk pamanāma kritēriju maiņa ir tur, kur sāk ar sludināšanas un ticības problematizēšanu. Tās ir pieredzes izpausmes, vērā ņemamas un neapstrīdamas, kas saistās ar tādām problēmām, kā sludināšanas neefektivitāte, mūsdienu cilvēka izpratnes grūtības un mūsdienu daudzie neatrisinātie uzdevumi un neatbildētie jautājumi. Tiek pieprasīti risinājumi; viss, kas sola jaunus ceļus, tiek gaidīts ar lielām cerībām, kamēr, otrādi, vilcināšanās izvirzīt sev šādus uzdevumus un pievienoties atbilstošām programmām tiek nosodīta kā izvairīšanās uzņemties teoloģisku atbildību iepretim mūsdienu cilvēkam. Neņemt vērā cilvēka konkrēto vēsturisko un sabiedrisko situāciju nozīmētu neveikt ar viņu paredzēto uzdevumu. Atbilstoši asas šajā punktā kļūst pretrunas un pārmetumi. Apstrīdēt problematizēšanu ar tās iemesliem nozīmētu ignorēt īstenību.

Tieši šeit parādās dogmu konflikts, kas skaidrojams ar kritēriju maiņu. Problematizēšana attiecas uz trūkumiem mūsdienu cilvēka saprašanā, uz skaitļiem, kas raksturo piedalīšanos dievkalpojumā un baznīcas dzīvē, kā arī sabiedriskajās aktivitātēs. Ja tas tiek pretstatīts vārda un sakramenta garīgajam spēkam, tad runa vairs nav par pieredzes aprakstu, bet gan, galu galā, par to, ka, kā šķiet, nepiepildās apsolījums, kas saistīts ar pasludināšanas un sakramentu pārvaldīšanas uzdevumu. Šaubas par apsolījuma piepildīšanos noved pie cīņas par problēmu pārvarēšanu reālajā īstenībā.

Ja Gara spēkā sniegtajā vārdā runa ir par apsolījuma piepildījumu, tad tas notiek kā ticības un neticības, paklausības un nepaklausības, saprašanas un nocietināšanās nodalīšana. Ka tā notiek, mēs zinām no Dieva vārda. Kad, kā un kur tas notiek ar kādu atsevišķu cilvēku, mēs no paša sākuma nekad nevaram zināt. Bet problematizēšana vēršas tieši uz šo punktu ar to, kas notiek cilvēkā. Tas tiek analizēts visdažādākajās sakarībās ar mērķi gūt iespaidu un atstāt ietekmi. Cilvēks jārosina, jāsajūsmina, un mēs draudžu dzīvē redzam dažādus līdzekļus un ceļus, ar kuriem mēģina caur ausīm tieši ietekmēt apziņu.

Kāda ir cilvēka situācija, tas šķiet esam pilnīgi skaidrs tieši šādā problematizēšanā. Sekularizācija kā vēsturisks process jaunajos laikos, kur dominē pasaulīgais, zinātniskā pasaules aina un bieži vien smagie izdzīvošanas jautājumi mūsu laikā veido to, kas nosaka mūsdienu cilvēku. Tam fonā ir priekšstati par laikiem, kad ārējo apstākļu dēļ ticībai bija bijis vieglāk pastāvēt un lielāka ir bijusi baznīcas ietekme. Vēsturiskiem apstākļiem raksturīgs tas, ka cilvēks tos pats nevar ietekmēt, bet pats ir neizbēgami pakļauts to ietekmei. Var nosaukt daudz ko tādu, kas “šodien vairs nav vietā” un “šodien vairs nav svarīgi”.

Tad notiek iedziļināšanās cilvēka situācijā, kas, neapstrīdāmi, ir viens no sludināšanas un dvēseļkopšanas uzdevumiem. Taču tajā brīdī, kad šādi vai līdzīgi aprakstīta situācija kļūst par kritēriju, uzdevums, ko raksturo Dieva vārda darbība un ietekme ar piepildījuma apsolījumu, pārvēršas darbībā, kuras rezultāti tiek vērtēti pēc redzamiem panākumiem. Tad sludināšana un mācīšana tiek pakļauta reklāmas principiem, kurai jāvadās pēc piedāvājuma un pieprasījuma kritērijiem.

Problematizēšanas redzes lokā vienmēr ir tikai kristietības izvērtējums – kura galvenokārt tiek uztverta kā vēsturiski nosacīta parādība, kas piedzīvo norietu. Tautas baznīcas situācijā tas uzskatāmi redzams, procentuāli novērtējot attiecību starp iedzīvotāju skaitu un baznīcas locekļu skaitu, tātad, starp baznīcu un sabiedrību. It īpaši teoloģiskajā apcerē vispār netiek ņemts vērā, ka ārpus kristīgās ticības nekādā ziņā nepastāv kaut kāds neitrāls sekularizētas, zinātniski veidotas, modernas domāšanas novads, bet gan, ka darīšana šeit ir ar citām saistībām, citu ticību saturu, citām reliģijām un citiem pasaules uzskatiem. Tādējādi t.s. “modernais cilvēks” parādās tikai kā baznīcas negatīvas pieredzes produkts, un šajā sakarībā radušās reliģisko saistību alternatīvas netiek vispār konkrētāk aplūkotas. Baznīcas un sabiedrības, kultūras un reliģijas nošķiršanās vēsturiskā perspektīvā iespējams ietekmīgi aprakstīt kā sabrukšanas parādību, lai arī, aplūkojot precīzāk, daudz kas izskatās citādi. Ar lieliem pūliņiem var mēģināt šīs diferences pārvarēt, lai pietuvotos kaut kādiem ideāliem priekšstatiem no pagātnes. Taču arī ideāls priekšstats par kādu baznīcu nekad nevar būt teoloģiska sprieduma kritērijs.

Bet ja teoloģiskajā spriedumā trūkst pneimatisku kritēriju, tad tajā iesaistās cilvēku kritēriji, morāles un politikas kritēriji. Par morālisku rīcību tad tiek uzskatīta tāda, kad tiek akceptēts katrs uzskats un katra atziņa, kas kalpo vienotībai un mieram. Bet politiski kritēriji ieviešas tad, ja vadās no attiecībām starp baznīcu un sabiedrību. Tas liecina nevien par to, ka ir pārprasta baznīcas būtība, bet pazūd arī starpība starp baznīcu un sabiedrību, tāpēc ka trūkst klātesošā Gara, ko var sniegt vienīgi ar vārda un sakramenta līdzekļiem un kurš vienīgi tajos ir atpazīstams.

Dieva vārds neparedz kaut kādu iemeslu dēļ radušos nesapratni, bet gan cilvēka grēcīgu novēršanos no Dieva un sacelšanos pret Viņu. Un ja Dievs tā ar Savu vārdu no pasaules sapulcina pirms visa laika izraudzīto draudzi, tad draudzes locekļu piekrišana, skaits un aktivitāte vispār nevar būt par mērauklu tur, kur runa ir vienīgi par to, lai cilvēki, atgriežoties un atjaunojoties, caur Jēzu Kristu tiktu vesti atpakaļ sadraudzībā ar Dievu un tādējādi tiktu uzturēti īstajā ticībā.

Jēzus vārdi par siešanu un atraisīšanu sniedz pamatu un mērķi tā izpratnei, kas veido teoloģiskā sprieduma pilnvaras un apsolījumu: “Ko jūs virs zemes siesit, tas būs siets arī debesīs; un, ko vien jūs virs zemes atraisīsit, tas būs atraisīts arī debesīs” (Mt.18:18; 16:19; Jņ.20:23). Tas nenorāda uz kontinuitāti vēstures gājumā, bet gan uz pestīšanas un mūžīgas svētlaimes ieguves ceļu. Uz to vērsta visa teoloģiskā atbildība.