Kas ir Konkordijas grāmata?

Vienprātībai ir jābūt tajās mācībās, kas skaidri izriet no Svētajiem Rakstiem un ko skaidro ticības apliecības. Un tā arī Konkordijas grāmatas ievadā par šo parakstāmo dokumentu apliecinātāji saka: “Tas ir mūsu mērķis un uzsvars, ka neviena cita mācība, kā tā, ko satur šie raksti, nav jāmāca mūsu zemēs, teritorijās un skolās. Tā ir pirmā konfesionālā principa tēze, ka ir jābūt vienotībai Evaņģēlija izpratnē.”

Otrā tēze ir, ka šīs luteriskās ticības apliecības ir standarts luterāņu baznīcu un skolu mācības izvērtēšanai, lai mēs sevi varētu uzskatīt par luterāņiem.

Trešā tēze ­ luterāņu ticības apliecības ir jālieto, lai nosodītu kļūdas un viltus mācības.

Luters vienmēr nopietni izturējās pret Jēzus brīdinājumu: “Uzmanieties no praviešiem, kas nāk pie jums avju drēbēs, bet iekšā ir plēsīgi vilki.” Un tāpat ļoti nozīmīgs reformatoriem bija apustuļa Pāvila rīkojums: “Ņemiet vērā tos, kas rada šķelšanos un pretestību tai mācībai, ko esat mācījušies: vairieties no tiem.” Un tā cauri visai Konkordijas grāmatai ticības apliecinātāji, redzēdami kļūdas un viltus mācības, kas ir pretējas Svēto Rakstu mācībai, vienmēr tās nosoda un uzstāj, ka tās nedrīkst tikt mācītas baznīcās. Viņi vienmēr grib būt šķirti no šīm viltus mācībām. Tas viss kopā veido to, ko mēs saucam par konfesionālo principu. Tas izklausās kā kaut kas negatīvs, kā negācija, bet tā vienmēr ir vērsta uz vienu mērķi pasargāt tīru Evaņģēlija mācību, kā Jēzus saka Kalna sprediķī: “Maz rauga saraudzē visu mīklu.”

Konkordijas grāmata tika publicēta 1580. gada 25. jūnijā, t.i., 50 gadus pēc Augsburgas ticības apliecības, un pirmā novirzīšanās no Konkordijas grāmatas notika 1580. gada 14. jūnijā. Ar to es domāju, ka daudzi mācītāji, kas parakstīja Konkordijas grāmatu, kā vēlāk noskaidrojās, no tās novērsās.

Piemēram, mācībā par Svēto Vakarēdienu, kas bija nozīmīgs jautājums ne tikai starp luterāņiem un kalvinistiem, bet arī pašu luterāņu vidū, kā arī starp Filipa Melanhtona sekotājiem (F. Melanhtons pēc M. Lutera nāves sāka attālināties no Lutera teoloģijas). Bija cilvēki, kas parakstīja un atzina Konkordijas grāmatu, kas bija pret Melanhtona pozīciju, tomēr nākamajā nedēļā tie mācīja savu veco doktrīnu. Luterāņu baznīcai nekad nav bijis tīrs “zelta laikmets”. Tāpat kā nav bijis laikposma, kad būtu bijis pilnīgs miers visai kristīgajai baznīcai kopumā. Es domāju, ka ir bijuši divi atšķirīgi vēstures periodi, kad notika īpaši izteikta novēršanās no luteriskajām ticības apliecībām.

Pirmie bija piētisma laiki, kurus aizsāka Filips Jākobs Špēners. 17. gadsimta sākumā Špēneram bija dažas labas domas, bet viņš ticēja, ka luterāņu reformācija ir pārāk doktrināla un nav pietiekami daudz pievērsusi uzmanību dievbijīgajai dzīvei. Bet konsekvences bija tādas, ka luteriskā teoloģija un doktrīna no tā nopietni cieta.

Nākamais laikmets, ko varētu norādīt, bija racionālisma ēra no 17. gadsimta vidus līdz mūsu dienām.

Luterāņiem 19. gadsimta otrā puse iezīmējās ar lielu atkāpšanos no Svētajiem Rakstiem kā Dieva inspirētiem, nekļūdīgiem vārdiem. Agrīnajā 20. gadsimtā, pat vairāk nekā 20. gadsimta vidusposmā, bija daudz luterāņu teologu kā Emīls Bruners un Rūdolfs Bultmans, un daži reformātu teologi kā Kārlis Bārts. Viņi piedāvāja dažādus izpratnes veidus par to, kādā veidā Bībele ir patiesība. Droši vien vislabāk zināmā ir R. Bultmaņa programma “demitoloģizācija” pret mītiem. R. Bultmans domāja, ka mums ir jāatmet nost mīti, kas it kā ir Bībelē. K. Bārta teoloģija nebija tik radikāla, un tādēļ daudzi luterāņi akceptēja Bārta idejas. Bārta teoloģija tika nosaukta par “neoortodoksiju” tāpēc, ka tā izklausījās ortodoksa tādā nozīmē, kā konservatīva, un tai pašā laikā viņš neakceptēja Svētos Rakstus kā Dieva iedvesmotus. Bārts ticēja, ka Bībele ir tapusi par Dieva vārdu tikai tad, kad tas ticis saklausīts ar ausīm, vai tad, kad tas tiek pasludināts. Un tas novirzīja šo lietu no objektivitātes, ka Dieva vārds ir patiesība. Katram laikmetam ir bijušas savas problēmas.