Vienīgi žēlastībā

Žēlastības dāvanas mēs pieņemam nelabprāt. Pieņemt žēlastības dāvanu no cita cilvēka neļauj mūsu cilvēciskā pašcieņa. Bet kā mēs uzveram Dieva žēlastību?

Attiecībās ar tuvāko mēs esam vienlīdzīgi, jo visi esam cilvēki. Dieva priekšā mums ir pavisam cits status. Viņš ir Majestāte. [Ebr.1:3] Viņš saka: “Topiet svēti, tāpēc ka Es, Tas Kungs, jūsu Dievs, esmu svēts!” [3.Moz.19:2] Šī prasība nav apspriežama. Mūsu žēlabas to neatcels. Dievs ir piespriedis “mokas un izbailes ikvienai cilvēka dvēselei, kas dara ļaunu.” [Rom.2:9]

Mēs neesam bijuši svēti. Mēs pārkāpjam Dieva gribu. Mēs esam pelnījuši vienīgi Dieva lāstu. Tātad, ja Dievs ar mums apietos pēc mūsu nopelniem, tad mēs saņemtu vien mokas un postu. Mums nav nekādu iespēju izbēgt no elles mokām, kā vienīgi Dieva dāvātā žēlastība.

Mēs esam pilnībā atkarīgi vienīgi no Dieva žēlastības. Turklāt mums jāņem vērā, ka Dieva žēlastība nav salīdzināma ar cilvēku žēlsirdību. Dievs nav ne nicinošs, ne izvēlīgs. Proti, “šī ir tā mīlestība nevis, ka mēs esam mīlējuši Dievu, bet ka Viņš mūs mīlējis un sūtījis Savu Dēlu mūsu grēku izpirkšanai.” [1.Jņ.4:10]

Dieva žēlastība nāk no pārpārēm plūstošas mīlestība pret mums. Tā ir mīlestība, kas nekavējās ziedot pat paša Dēlu mūsu labā. Dieva žēlastība ir nenovērtējama, bet mums tā tiek dāvāta bez maksas un pašu pūlēm. Dievs ir dāsns un bagāts žēlastībā. “Viņā mums dota pestīšana Viņa asinīs, grēku piedošana pēc Viņa bagātās žēlastības.” [Ef.1:7]

Bauslība [Dieva likums] mūs dara pazemīgus, un dod atziņu, ka stājoties Dieva priekšā mums nepieciešama vienīgi Dieva žēlastība.

Pieņemot Dieva žēlastību, mēs nezaudējam savu vērtību un pašcieņu. Gluži pretēji – mēs atjaunojam attiecības ar Dievu.

Mēs esam izglābti vienīgi žēlastībā. Pateicība Dievam par to!