Vārdi, kas bez jēgas

Kas tad ir bijis tas, kas bez zināšanām aptumšojis Dieva padomu? Es esmu runājis, bet man nebija pareizas izpratnes par lietām: tās man bija pārāk brīnišķīgas parādības, un tās izprast man nebija iespējams. [Īj.42:3]

Kas ir tas, kas Dieva glābšanas nodomus aptumšo ar vārdiem, kuriem nav jēgas? Celies, apjoz kā varonīgs cīnītājs savus gurnus, tad Es tev jautāšu, bet tu Man atbildi! Kur tu biji tolaik, kad Dievs zemi veidoja? Pasaki to, ja tev ir tāds gudrs prāts! Kas ir noteicis tās samērus – tu laikam to zini? Vai kas pāri tai ir izstiepis mērauklu? Iekš kā iegremdēti tās pamatbalsti, vai kas ir licis tās stūra akmeni, kad visas rīta zvaigznes kopā dziedāja un visi Dieva dēli gavilēja? (Īj.38:2-7)

Mēs esam (kā) radīti dzīvei uz zemes un vairāk vai mazāk pielāgojušies dzīvei grēcigajā pasaulē. Mums gribot vai negribot nākas saskarties ar pasaules ļaunumu un atzīt savu bezspēcību iepretim tā apjomam un daudzveidībai. Bet mūsu dziļākās jūtas allaž tiek satriektas, ja saņemam netaisnību tai vietā, kur mums pienāktos taisnība; nodevību, kur sagaidām mīlestību vai gaidītā prieka vietā pār mums nolaižas bēdu mākonis.

Kas dodas augšup pret debesīm un atkal nokāpj lejā? Kas satver vēju savās rokās? Kas saista ūdeņus, pārsegdams tos ar cietu pārklāju? Kas ir stingri nopamatojis visus pasaules galus? Kā sauc Viņu un kā sauc Viņa dēlu? Vai tu to zini? (Sal.pam.30:4)

Kristīgo pasauli visvairāk šokē nevis pasaules bezdievība, bet tieši “ārkārtas” notikumi baznīcas iekšienē. Jo “augstāka ranga” kristieši iesaistīti grēka skandālos, jo lielāks to atstātais troksnis pasaulē. Vai vells būtu varējis ar viltu vai spēku iespiesties Baznīcā? – Protams, nē, bet viņš arvien meklē būt iekšā caur tiem, kas apliecina esoties īstie baznīcas locekļi. Tātad tie, kas grēku dara nevar būt piederīgi baznīcai? – Baznīcai ir savas robežas, turklāt ļoti stingri un skaidri nospraustas. Un, ja pati Baznīca paliek tīra un bez grēka pasaulē, tas nenozīmē, ka īstie kristieši būtu tie, pie kuriem nav atrodams vairs ne grēciņa. Kad es jums saku, tieši tajos īstenākajos baznīcēnos tas velns nāk iekšā……Un laukā no sevis to ne vella nevar dabūt (pašu spēkiem nav iespējams no vella, elles un nāves varas atpirkties).

Un kas noslēdza jūru ar stipriem vārtiem, kad tā, dzīvi burbuļodama, izplūda ārā no savas mātes klēpja tolaik, kad Dievs mākoņus tai izveidoja par tērpu un ietīstīja to tumsā it kā tinamos autos? Kad Dievs tai noteica Savu nolikto robežu un pielika šai robežai aizšaujamās bultas un durvis, un teica: līdz šai vietai tu plūdīsi, bet ne tālāk, un šeit lai norimst tavi lepnie viļņi! (Īj.38:8-11)

Kas ir tas, kas Dieva glābšanas nodomus aptumšo ar vārdiem, kuriem nav jēgas? Kas ir tas, kas spirinās Dievam pretīm? Kas ir tas, kas grib parādīt sevi gudrāku par Dievu esam? – Kas gan cits kā vien vells un vecā čūska, kas cilvēka prātu ir samaitājis, ka nevaram paši savu gudrību aizliegt.

Ja es pats esmu gana gudrs, tad man cita padoms nav nepieciešams. Ja es pats esmu gana pilnīgs, tad citu palīdzība man šķiet lieka, kaitinoša un apkaunojoša. Ja es esmu jau pestīts, tad atkārtoti pestītājs man vairs nav nepieciešams. Kuriem pēc Kristībām sākusies personīgā cīņa, uzdevumi un atbildība par sevis svētdarīšanu, tiem tiešām Kristus vairs nav vajadzīgs. Kurš pats ticis ar visiem saviem grēkiem galā – tam Jēzus nopelns netiek pielīdzināts. Ja man savs ticības ceļš ir skaidri pārredzams, tak apnicīgs šķitīs palīgs, kas bez mitas vēl pūlēsies atgādināt visu ko Kristus mācījis.

Kristīgā ētika, morāle, tikumība? Jā tās gan ir dikti lab-skanīgas miega dziesmiņas, aiz kurām varam paslēpt savu ļauno dabu, bet tikai ticībā kāds var teikt velnam – “Ej un nolaizi man pakaļu, jo es esmu atpirkts no tavas varas un grēka samaitātās pasaules bauslības, un pats no sava miesas prāta važām”.

Fuj! Jā? – bet vai zini, kas aiz tava “smuki pareizā” skaistuma stāv?

Mhm, svētā nopietnība, tas ir tas, kas Dieva glābšanas nodomus aptumšo ar vārdiem, kuriem nav jēgas.