Svešinieki un bēgļi

Lai nāk Tava valstība.

Otrais lūgums, tāpat kā pārējie, paveic divas lietas, proti, gan pazemo, gan ceļ. Tas pazemo, kad liek mums ar savu muti apliecināt mūsu izstumtīmbas pretīgo nelaimi, bet tas ceļ pamācot kā mums še jāizturas.

Pirmkārt, mēs tiekam pazemoti, saprotot, ka Dieva Valstība vēl nav atnākusi, ka esam izstumti trimdā, ka joprojām dzīvojam starp bezbailīgiem ienaidniekiem, un mums ir atņemta labākā no visām valstīm.

Tā Dievs Tēvs ir laupīts no savas Valstības mūsos. Viņu, kas ir un būs visu lietu Kungs, mūsu grēki kavē šeit baudīt pilnībā Viņa spēku un godību. Grēka šķērslis gan nedara kaunu Viņam.

Mēs klīstam kā svešinieki un bēgļi gūstā starp neskaitāmiem briesmīgiem ienaidniekiem, kur ikviena dzīve, ja mēs to spētu redzēt tādu, kāda tā patiesībā ir, liktu iztrūkties vairāk nekā tūkstoš nāves.

Otrkārt, kad šīs dziļās pārdomas ir mūs pazemojušas un atklājušas mums mūsu patieso nelaimi, seko mierinājums, kas nāk no mūsu Mācītāja Kristus, kurš mācījis mūs lūgt, lai tiekam pārvesti no trimdas un nekristu izmisumā.

Tiem, kas apzinās, ka likuši šķērsli Dieva Valstības ceļā, bet sāpēs un sērās lūdz, lai šī Valstība galu galā nāktu pie viņiem, Dievs nepieskaitīs viņu grēku, par kuru Viņš būtu tiesīgs taisnīgi sodīt, jo viņi ir skumuši un tā lūguši.