Kā tas viss saskan ar mūsdienu tendencēm?

Bet katra sieva, kas ar neapsegtu galvu lūdz Dievu vai runā kā praviete, dara kaunu savai galvai, jo tā ir tāpat kā apcirpta. Ja sieva neaizsedzas, tad lai tā arī apcērpas. Bet, tā kā tas sievai ir par kaunu, ka tā ir apcirpta vai noskūta, tad lai tā aizsedzas. Bet vīram nebūs galvu aizsegt, jo tas ir Dieva godības attēls un atspulgs; bet sieva ir vīra godības atspulgs. Jo vīrs nav no sievas, bet sieva no vīra. Jo vīrs nav radīts sievas dēļ, bet sieva vīra dēļ. Tāpēc sievai jābūt galvā pilnvaras zīmei eņģeļu dēļ. Tomēr ne vīrs ir kas bez sievas, ne sieva bez vīra mūsu Kungā. Jo, it kā sieva ir no vīra, tāpat ir arī vīrs no sievas; bet tas viss ir no Dieva. Spriediet paši: vai pieklājas sievai neaizsegtai Dievu lūgt? Vai pati daba nerāda jums, ka gari mati ir vīram par negodu. Bet, ja sievai gari mati, tad tas viņai par godu. Jo mati viņai doti par apsegu. Bet, ja kāds tur grib tiepties, mēs nepazīstam tādu ieražu, Dieva draudzes arī ne. [1.Kor.11:5-16]

Galvenais jautājums, kas rodas, izlasot šos Pāvila vārdus, saistās ar uzvedību draudzē un dievkalpojumā. Vienkāršākā veidā mēs varētu par šiem Pāvila vārdiem jautāt: “Vai Pāvils šeit nosaka to, ka sievai dievkalpojuma ir jāpielūdz Dievs ar apsegtu galvu? Un, ja tas ir tā, tad kāpēc šodien gandrīz visās baznīcās tas tā vairs nenotiek? Vai tādā gadījumā šodienas ticīgie nav atmetuši kādu patiešām svarīgu garīgās kārtības noteikumu?”

Pāvils patiešām raksta par to, ka sievai jālūdz Dievs ar apsegtu galvu, un nopietni iesaka korintiešiem turēties pie šādas kārtības. Arī citas draudzes, kā var spriest no Pāvila sacītā, tajos laikos turas pie tādas kārtības. Turklāt var saprast, ka Pāvils, rakstīdams šos vārdus, neievieš neko jaunu, bet tikai apstiprina visiem saprotamu un visur pieņemtu normu. Lai labāk saprastu to, kas Pāvila vēstules pirmajiem lasītājiem bija pašsaprotams un skaidrs, bet mums – ne gluži, ir nepieciešams izlasīt to, kas rakstīts mazliet iepriekš, jo Pāvils izsaka mūsu apskatāmos vārdus saistībā ar trešajā pantā sacīto: “Bet es gribu, lai jūs ņemtu vērā, ka ikkatra vīra galva ir Kristus, bet sievas galva ir vīrs, bet Kristus galva ir Dievs.”

Viss tālāk rakstītais ir ieteikts kā ārēja uzvedība, kas apliecina šo garīgo kārtību, ko šodien teologi dažkārt sauc par “vadības principu”. Tāpēc Pāvils raksta, ka “katra sieva, kas ar neapsegtu galvu lūdz Dievu vai runā kā praviete, dara kaunu savai galvai”. Trešajā pantā rakstītais mums paskaidro, ka galva, ko sieva šādā veidā apkauno, ir viņas vīrs vai kāds cits vīrietis (piem., tēvs), ko Dievs ir licis pār viņu.

Kāpēc Pāvils runā par sievas lūgšanu ar neapsegtu galvu kā par sava vīra apkaunošanu? No vēstures avotiem mums ir droši zināms, ka tā laika grieķu un ebreju sabiedrībā bija vispārpieņemts šo sievietes pakļautību vīrietim – vīram, tēvam, mācītājam – apliecināt ar galvas apsegšanu. Līdzīgi tas noticis arī citās tautās. Arī mūsu senči ir turējušies pie līdzīgas paražas – precētās sievas valkājušas īpašas galvassegas, kas tās atšķīrušas no neprecētajām, ari tā ir sava veida pakļautības zīme vīram.

Iemesls, kādēļ Pāvils raksta korintiešiem par šiem jautājumiem, acīmredzot ir dažu draudzes sieviešu vēlme klaji izrādīt apkārtējiem savu emancipēto jeb no ierastās kārtības neatkarīgo nostāju: “Nepakļaujos nevienam, daru, ko gribu!” Tolaik katrs, kas redzēja sievieti ar neapsegtu galvu, saprata šādu viņas rīcību kā izaicinājumu vispārpieņemtajām normām, un šāda uzvedība varēja norādīt arī uz cita veida nepakļaušanos vispārējiem tikumības standartiem, piem., uz seksuālo izlaidību. Kristīgā draudzē, protams, šāda nostāja nebija pieļaujama.

Kopš tām dienām ir pagājis krietni daudz laika – gandrīz divi gadu tūkstoši. Tomēr arī mēs domājam par to, kas šodienas apstākļos būtu ārēja nicinājuma izrādīšana pret Dieva iecelto kārtību, kura nosaka, ka “sievas galva ir vīrs”. Taču Šķiet, ka Pāvila pieminētā galvas segas nevalkāšana jau sen tāda vairs nav. Tādēļ arī mūsu priekšgājēj i ticības lietās nav vairs uzskatījuši, ka šāda kārtība būtu obligāti jāpatur draudzē. Vai viņi rīkojušies pareizi? Domāju – jā, jo šodien galvassegas valkāšana vai nevalkāšana draudzē vairs nevienam neko neizsaka, arī pats Pāvils taču galu galā saka: “Spriediet paši: vai pieklājas sievai..” (13. p.).

Tas norāda uz to, ka šīs lietas ir izšķiramas draudzei pašai saskaņā ar to, kas tajā vai citā vietā, laikā, apstākļos “sievai pieklājas”. Pāvils taču nesaka: “Tā ir Tā Kunga pavēle uz mūžīgiem laikiem, ka sievai būs Dievu lūgt ar apsegtu galvu!”, bet gan: “Spriediet paši: vai pieklājas sievai..”. Tas mums šodien nozīmē: “Spriediet paši: kas pieklājas sievai saskaņā ar to, ka viņas galva ir vīrs”. Bet tas jau ir plašāks sarunas temats, ko risināsim, ja Dievs vēlēs.