Kristietības jēdziens

Statistika liecina, ka kristiešu skaits pasaulē ir visnotaļ ievērojams, taču kristietības jēdziens ir visnotaļ izplūdis. Tik daudz dažādu ticības novirzienu, lielākas un mazākas konfesijas, sektas, grupas, pulciņi… kas gan tos visus var apzināt, uzklausīt, iepazīt, pārbaudīt? Kā neapjukt, kā nepievilties, kā zināt kurai kristīgajai kopienai pieslieties? Ar ko kristīgumu izmērīt?

Bieži ļaudis jautā pēc kristietības pazīmēm, lai noteiktu kurš ir/ kurš nav kristietis. Taču vēl biežāk ļautiņi nemaz nevaicā, bet jau paši par sevi (tā pat no sevis) zina kurš pieder kristietībai, kurš nē. Tā vērtēt ir visvienkāršāk: – kurš visvairāk atbilst vērtētāja priekštatiem par kristietību, tas visticamāk tāds ir, bet kurš neatbilst – attiecīgi ir vismazāk kristīgais.

Tādā veidā mūsu (vērtētāja) iekšējā gudrība nemaldīgi visu pasaka priekšā (vienmēr visu un par visiem).

Vienam kristieša ideāls ir kaimiņonkulis Pēteris (jo viņš vienmēr tikai joko un bērnus cienā ar konfektēm); Otrs domā, ka ja Mildiņa ir īstenā, jo savā dzīvē nekad nevienam neko nav atteikusi; Trešs savukārt paļaujas, uz vairākuma pozitīvajām atsauksmēm par kādu, kurš sava ārējā svētuma dēļ neapšaubāmi ir viskristīgākais kristietis.

Kā vislielākā muļķība, nekompetence un vispārinājums tiek uztverts aicinājums ielūkoties rakstos, lai pēc tiem spriestu par taisnību. Visiem taču tā pat skaidri zināms, kas tajā bībelē rakstīts; tur nekas nemainās; tur noteikti neizlasīsim, ka Vilhelms Žanis Rāviņš, šinī rītā kļuvis par kristieti, jo tiesnesim apsolījis vairs nesist savu sievu, nedzert un nelamāties.

Interesanti, ka pasaulīgie ļautiņi precīzi nezina kādam tad īsti vajadzētu būt kristietim, taču viņi noteikti zina kādam kristietim nevajadzētu būt.

Cilvēks zina, kas ir jādara un ko nedrīkst, jo saskaņā ar Rakstiem Dieva bauslība ir katram rakstīta viņa sirdī, bet cilvēka iekšējā gudrība nepazīst Dieva evaņģēlija. Bet bez tā ir neiespējama grēkatziņa un sveša un nesaņemta ir arī Dieva dāvātā pestīšana un ticības dāvana.

Dievišķā gudrība saka: “Ej un negrēko” un “Nāciet visi, Jums jūsu grēki piedoti”. Cilvēciskais saprāts atbild: “Es neko ļaunu neesmu darījis” un “Ja tāda būtu taisnība, tad katrs varētu iet un grēkot cik vien tam tīk”. Kristietis savukārt atzīst: “Es esmu nāvei lemts grēcinieks”, bet “Kristus ir man sagatavojis mājvietu debesīs”.

Vai es, tev lasītāj, domā atklāšu kaut ko tādu, ko tu jau iepriekš nebūtum dzirdējis? Vai tagadiņ tu domā, ka varēsi pie kāda cilvēka ieraudzīt viņa ticību? Tad zini: – Ne jau tas, ko cilvēks dara / nedara padara viņu par kristieti, Bet Jēzus nopelns, ko mēs katris saņemam caur svēto kristību.

Bet kristietība? Tās definīcija? mmm… Nu tas varētu būt, kad visi kopā zina, ko katrs saņēmis kristībā, un palīdz viens otram to paturēt līdz Kristus atkal atnākšanai.