Sprediķis Latvijas valsts proklamēšanas svētkos

“Ikviens lai paklausīgs varām, kas valda. Jo nav valsts varas, kā vien no Dieva un tās, kas ir, ir Dieva ieceltas. Tātad, tas, kas pretojas valsts varai saceļas pret Dieva iestādījumu. Bet, kas saceļas pret to, paši sev sagādā sodu. Jo valdītāji nav bīstami labam darbam, bet ļaunam. Tu negribi bīties valsts varas, labi, dari to, kas labs, tad tu saņemsi viņas uzslavu, jo tā ir Dieva kalpone tevis labā. Bet, ja tu dari ļaunu, tad bīsties; nevelti tā nes zobenu, jo tā ir Dieva kalpone, atriebēja un soda nesēja tam, kas dara ļaunu. Tādēļ nepieciešami tai paklausīt nevien soda dēļ, bet arī sirdsapziņas dēļ. Tāpēc maksājiet arī savas nodevas: viņi, kas uz to raugās, ir Dieva kalpi. Dodiet katram, kas viņam pienākas: nodevas, kam nākas nodevas, muitu, kam nākas muita, bijību, kam nākas bijība, cieņu, kam nākas cieņa.” (Rom.13:1-7)

Kā kristietim jāizturas pret valsti? Kāds ir mans kā kristieša un kāds kā pilsoņa pienākums? Vai es varu reizē būt labs kristietis un labs pilsonis? Kā kristietim jāattiecas pret bieži dzirdamo prezidenta, valsts un tās vadošo amatpersonu zākāšanu vai izsmiešanu? Vai nodokļu maksāšana ir saistīta ar kristīgo ticību un ir kristietim obligāta?

Šie un citi ar valsts varu saistīti jautājumi, īpaši pēc padomju valdīšanas laika, kad valsts un baznīcas starpā pastāvēja zināma spriedze, ir joprojām aktuāli daudziem Latvijas kristiešiem. Tā kā šodien ir mūsu valsts svētki, tad šī varētu būt piemērota reize, lai šos jautājumus pārrunātu un noskaidrotu.

Kā jau tas parasts patieso luterāņu vidū, arī šoreiz mēs savas atziņas meklēsim nevis cilvēku viedokļos, bet Dieva vārdā un pievērsīsimies apustuļa Pāvila Vēstules Romiešiem 13. nodaļai. Šīs nodaļas sākumā apustulis paskaidro Romas un visiem citiem kristiešiem, kādi ir kristieša pienākumi pret valsti. Pāvila izteiktās patiesības ir vispārējas un attiecas ne tikai uz I gadsimta , bet uz visu laiku kristiešiem. Pāvils ar savu pamācību vērsās vispirms pie romiešiem tādēļ, ka viņi dzīvoja impērijas galvaspilsētā un bieži sastapās ar negodīgu un netaisnu valsts varas pārstāvju rīcību. Tā kā tas daudzu kristiešu vidū radīja pārliecību, ka šāda valsts vara nav no Dieva, bet drīzāk no velna Pāvils tiem paskaidroja patiesos lietas apstākļus. Viņa atziņas ir balstītas Kristus vārdos: Dodiet ķeizaram, kas ķeizaram pieder, un Dievam, kas Dievam pieder.

Vispirms Pāvils apstiprina patiesību, ka neatkarīgi no tā, kā izturas viens vai otrs valsts varas pārstāvis, ikviena valsts vara ir no Dieva un tai ir jāpaklausa. Tas, protams, var likties savādi, bet tieši šāda ir Svēto Rakstu mācība. Un tā nebūt nav, kā daži to apgalvo, radīta, lai palīdzētu valsts varai turēt paklausībā savus pilsoņus. Šī mācība nāk no Dieva un ir izteikta laikā, kad valsts vara nebūt nebija kristiešiem labvēlīga. Tieši otrādi, Romas valsts vara bija izpildījusi nāvessodu Jēzum Kristum, un jūdu pamudināta, bieži turpināja naidīgi izturēties arī pret Jēzus sekotājiem. Lai saprastu kristiešu attieksmi pret valsti, vispirms ir jāsaprot, kādas kristiešu izpratnē ir valsts funkcijas.

Ja uz zemes dzīvotu tikai patiesi kristieši, kas godīgi cenšas pildīt Dieva baušļus un dzīvo pēc mīlestības likuma, tad laicīgā vara nemaz nebūtu vajadzīga. Taču, tā kā šajā pasaulē ir daudz ne tikai tādu kristiešu, kas tādi ir tikai vārda pēc, bet arī daudz atklāti bezdievīgu un ļaunu cilvēku, tad laicīgā vara ir nepieciešama. To ir devis pats Dievs, un tās uzdevums ir uzturēt pasaulē kārtību. Ikviena valsts ir no Dieva, un tā lielākā vai mazākā mērā ierobežo ikvienu ļaunu, postošu rīcību, proti, tādas kā zagšana, slepkavība, krāpniecība, meli u.tml. Tādēļ ikvienam cilvēkam, kristiešus ieskaitot, ir jāpakļaujas valsts varas pārstāvjiem. Kristieša jautājums tātad ir nevis, vai valsts vara ir laba vai slikta, bet gan vai valsts vara vispār pastāv vai nepastāv. Ja valsts vara pastāv, tad tā ir no Dieva un tai jāpaklausa.

Ikviens, kas saceļas pret valsts varu, dumpojas pret Dieva iestādījumu un tātad pašu Dievu. Vēsture mums rāda, ka dumpji un sacelšanās pret valsts varu sev līdzi nes asinsizliešanu un postu. Neviens dumpinieks un viņa sekotāji nav iemantojuši Dieva svētību un mierīgu labklājīgu valsts dzīvi. Tādēļ ikvienam ir jābīstas jeb jārespektē laicīgā vara kā paša Dieva vara un kārtība. Tā kā šī vara ir no Dieva un vērsta pret ļaunumu, tad kristiešiem vienkārši jārīkojas taisnīgi un godīgi, un tad arī tie saņems valsts uzslavu. Pat tā saucamajā “ļaunuma impērijā” neviens publiski neslavēja zagļus un slepkavas vispār, bet slavēja un godāja labu un tikumīgu rīcību. Arī paši slepkavas un ļaundari necentās tādi izrādīties, bet centās sevi greznot ar dažādiem tikumiem un izlikās par labiem un godīgiem valdniekiem.

Tātad īstenībā patiesība ir tāda, ka valdītāji nav bīstami labam darbam, bet ļaunam. Ja tu kā kristietis dari labu, tad tev nav jābaidās ne no viena, bet ja tu dari ļaunu, tad tu noliedz savu ticību un tev jābīstas no Dieva soda. Un valsts kā Dieva kalpone ir atriebēja un soda nesēja tam, kas dara ļaunu. Un šajos vārdos atklājas valsts pamatuzdevums rūpēties par vispārējo kārtību un aizsargāt ļaudis no visa veida ļaunuma. Tādējādi uz ļaunumu vērsto cilvēku prātu ierobežo bailes no soda. Valstī tiek nodrošināta kārtība un cilvēku sabiedrībā tiek radīti uzplaukumam un mierīgai dzīvei nepieciešamie priekšnoteikumi.

Šie iemesli ir pilnīgi pietiekami, lai arī kristieši pakļautos laicīgajai varai. Turklāt ne tikai tādai, kura nesavtīgi un ideāli īsteno savus pienākumus, bet arī tādai, kura ir korumpēta jeb samaitāta. Patiesība ir tāda, ka nesavtīga un godīga laicīgā valdība ir reta parādība šajā pasaulē un uzskatāma par lielu Dieva svētību. Šādu valdību Dievs dod patiesi dievbijīgai un taisnīgai tautai. Bet tur, kur pati tauta nebīstas Dievu un to vien domā, kā kaut ko iegūt sev, vienalga, godīgi vai negodīgi, tur velti gaidīt uz labu valdību. Valdība ir tautas spogulis, kas miniatūrā veidā atspoguļo vispārējās tendences un uzskatus. Bet pati vara kā tāda ir no Dieva, un pavisam nepareizi būtu teikt, ka nepildīšu valsts likumus, jo valdība ir slikta un negodīga. Kristieši valdībai paklausa nevis tādēļ, ka tā ir laba valdība vai arī tikai bailēs no soda, bet gan sirdsapziņas dēļ.

Kristieša sirdsapziņa ir saistīta ar Dieva vārdu, un tādēļ kristietis rīkojas nevis balstoties savos instinktos vai savā dabiskajā taisnības izpratnē, bet gan pamatojoties Dieva vārdā. Pat tad, ja citi zog un dara ļaunu, kristieši to nedrīkst darīt, jo to aizliedz Dieva vārds. Šis pats vārds arī pieprasa kristiešu lojalitāti pret laicīgo varu kā Dieva iestādījumam. Turklāt kristiešiem arī jāatbalsta un jāuztur laicīgā vara, lai tā spētu īstenot savus uzdevumus. Ja laicīgā vara nebūtu no Dieva, tad kristieši tai nemaz nedrīkstētu maksāt nodokļus. Bet, tā kā laicīgā vara ir no Dieva, tad kristiešiem labprātīgi arī ir jāmaksā nepieciešamie nodokļi, lai valsts vara varētu tikt uzturēta un būtu spējīga pildīt savus pienākumus. Pāvils apgalvo, ka nodokļu iekasētāji ir Dieva kalpi. Viņi kalpo Dievam tāpat kā visi, kas darbojas vai nu laicīgajā vai garīgajā sfērā Dodiet katram, kas viņam pienākas: nodevas, kam nākas nodevas, muitu, kam nākas muita, bijību, kam nākas bijība, cieņu, kam nākas cieņa, saka apustulis .

Tātad Svētie Raksti paklausību laicīgajai varai un pavēl izturēties pret to ar bijību un cieņu. Baznīcai nav dotas tiesības mācīt laicīgo varu, kā tai būtu kārtojamas valsts lietas.

Pats par sevi saprotams ir arī fakts, ka laicīgajai varai nav noteikšanas par baznīcas mācību un kārtību, kā baznīca veido savu dzīvi. Tiklīdz tā iejaucas baznīcas lietās, tā pārkāpj savas pilnvaras un vairs nav uzskatāma par Dieva kalponi. Tāpat kā neviens neuzskatīs tādu valdības rīkojumu, kas būs pretrunā ar Dieva vārdiem un veselo saprātu, kā no Dieva nākušu. Šādos gadījumos Dievam ir vairāk jāklausa nekā cilvēkiem.

Svētie Raksti tātad dod skaidras atbildes arī uz mūsu tautā valdošajām neskaidrībām par valsts un baznīcas attiecībām. Piemēram, jautājumā par ticības mācīšanu vai nemācīšanu valsts skolās. Ir pilnīgi skaidrs, ka ticība nav jāmāca valsts skolās, jo tas vienkārši nav valsts uzdevums. Kad baznīca pieprasa sev tādas privilēģijas, tā iejaucas valsts lietās. Tas ir tikpat nepareizi, kā tad, ja valsts pārstāvis ierastos baznīcā, uzkāptu kancelē un mācītu baznīcas ļaudis. Valstij ir jānodarbojas ar tām lietām, kas ir tās kompetencē, bet baznīcai ar tām, kas ir baznīcas kompetencē. Valstij ir jārūpējas par kārtību, jāatbalsta labi darbi un jānovērš ļauni. Valsts, īstenojot savus uzdevumus, stingri rīkojas pēc likuma un nepazīst žēlastību pret likuma pārkāpējiem. Valsts rūpējas tikai par šīs pasaules lietām. Savukārt baznīcā valdošais princips ir žēlastība. Baznīca galvenokārt sludina grēku piedošanu, kas rada cilvēkos ticību un ved tos uz mūžīgo dzīvi.

Tātad baznīca rūpējas par mūžības lietām. Līdz ar to ir skaidrs, ka baznīca no valsts ir nodalīta, lai gan valsts pilsoņi reizē ir baznīcas locekļi un baznīcas locekļi valsts pilsoņi un pat valdības pārstāvji. Kā ticīgs cilvēks valsts prezidents ir pakļauts savam mācītājam kristīgās mācības un dzīves jautājumos. Savukārt mācītājs, kā valsts pilsonis ir pakļauts prezidentam visos laicīgos jautājumos. Tā mēs kalpojam viens otram un esam viens otram pakļauti. Tomēr nošķirtības princips paliek skaidri izteikts: ķeizaram lai paliek ķeizara daļa un Dievam Dieva daļa, bet pāri visam lai valda Kristus mīlestība un drosme ikvienam godīgi pildīt savu aicinājumu un netiekties pēc tā, ko Dievs mums nav piešķīris. Āmen.