Kuģis peld uz pestīšanas ostu

Mūsu dzīve ir līdzīga braucienam ar kuģi. Gluži kā kuģinieki savā priekšā redz ostu, kas ir viņu brauciena mērķis, kur tie būs pasargāti no visām briesmām, tāpat mums ir dots mūžīgās dzīvības apsolījums, lai mēs tajā varētu mierīgi un droši dusēt – gluži kā ostā.

Bet, tā kā kuģis, kurā tiekam vesti, ir ļoti nedrošs un ceļā mums uzbrūk lieli, spēcīgi, nevaldāmi un bīstami vēji, negaisi un viļņi, mums tiešām ir vajadzīgs saprātīgs, prasmīgs kapteinis un patrons, kas ar savu padomu un prātu spētu vadīt kuģi tā, lai tas nekad neuzskrietu klintīm un nenogrimtu.

Mūsu Kapteinis un Patrons ir vienīgi Dievs, kas ne tikai grib, bet arī prot vadīt un uzturēt mūsu kuģi tā, lai arī tad, kad vētra un viļņi to mētā šurpu un turpu, tas tomēr neietu bojā, bet laimīgi nonāktu krastā, savā ostā.

Dievs ir apsolījis, ka būs mums līdzās, ja vien mēs Viņu piesauksim nopietni un dedzīgi, lūgsim Viņa palīdzību, vadību un aizsardzību. Kamēr šis Kapteinis vada mūsu kuģi, mums briesmas nedraud; mēs izbēgsim no visām nelaimēm, tā ka niknie vēji un viļņi mums nespēs kaitēt.

Bet tad, ja ļaudis, kuri ir uz kuģa, padzen savu Kapteini, kas ar savu klātbūtni un padomu būtu varējis viņus pasargāt, kuģis nogrimst un iet bojā. Un ir skaidri redzams, ka kuģa katastrofā nav vainojams Kapteinis, bet to ļaužu neprātība un pārgalvība, kuri bijuši uz kuģa.