Protestantu strīds par Svēto Vakarēdienu

Lai gan jau ir pagājuši vairāk kā piecdesmit gadi, kopš caur īpašu Dieva žēlastību pēc ilgās pāvestības valstības tumsas, kura bija vēl ļaunāka nekā Ēģiptes tumsība, atkal tika aizdedzināta un atspīdēja Evaņģēlija gaisma, tagad melu gars un patiesības ienaidnieks dažādos veidos, vai nu caur klajiem meliem, vai caur dažādu dīvainu uzskatu sajaukumu, atkal mēģina izdzēst šīs pirmās dzirksteles un atņemt mums Evaņģēliju.

Tā starp šiem dažādiem fanātiskajiem uzskatiem arī Berengera [no Tūras] senā maldu mācība par Svēto Vakarēdienu atkal tiek celta baznīcas arēnā caur nelāgu strīdu, kura vadītāji ir Karlštats un Cvinglijs.

Jau pašā šī strīda sākumā [Lutera dzīves laikā] disputs tika uzsākts par tādām tēmām kā inkarnētā Kristus persona, kurš tagad eksistē divās dabās, kur dievišķā daba pieņem un cilvēcīgā daba tiek pieņemta. Jo tāpēc, ka tie nevarēja noliegt faktu, ka Svētā Vakarēdiena iestādīšanas vārdiem to dabiskajā, patiesajā un pareizajā nozīmē piemīt pašiem sava jēga, kura tajos arī atklājas, respektīvi, ka Svētā Vakarēdiena darbībā komunikantiem tiek piedāvāti un apēsti ne vien maize un vīns, bet pati Kristus miesa, kas par mums tapa dota, un tās pašas asinis, kas ir jaunās derības asinis, kas par mums ir lietas.

Tādējādi, lai sagrautu dabisko, patieso un pareizo iestādīšanas vārdu nozīmi, viņi ir izkropļojuši mācību par divām dabām Kristū. Un tāpēc, ka šo divu dabu, dievišķās un cilvēcīgās, dēļ mēs esam vienoti Kristus personā, ar šo dabu atšķirību, saglabātu neskartu, un arī ar katras šīs dabas dabiskajām un nepieciešamajām īpašībām, saglabātām neskartām, viņi apgalvo, ka no tā izriet, ka patiesi cilvēcīgām ķermenim nepiemīt dabiska iespēja vienlaikus būt daudzās dažādās vietās, tādējādi arī Kristus Vakarēdienā darbībā, kura tiek celebrēta baznīcā vienlaikus dažādās vietās, nevar būt tur klāt savā miesā, jo caur Debesbraukšanu Viņš ir paņemts augstāk par visām debesīm, un, lai gan liekas, ka iestādīšanas vārdi izklausās tā, it kā pieņemtā cilvēcīgā daba Kristū absolūti neko nebūtu ieguvusi savienības rezultātā ar dievišķo, Kristus ar savu miesu nespēj neko veikt un nesasniedz neko citādāku vai pārāku par to, ko spēj sasniegt cilvēka miesa savu dabisko spēju rezultātā.

Tālāk, tāpēc, ka spēja darīt nav cilvēka miesas dabiska spēja, viņi uzskata, ka tur nav nekā noderīga, pat ja Svētā Vakarēdiena lietošanā Kristus miesa ir klāt un to saņem tie, kuri Vakarēdienu ēd. Apkaunojošā veidā viņi ir nepareizi izpratuši to, ka Kristus miesa nes pestīšanu un dāvā dzīvību, kā tas teikts Jāņa evaņģēlija 6. nodaļā [6:63], kur ir rakstīts “miesa neder nenieka.”

Un tāpēc mūsu Luters, lai gan, pēc viņa vārdiem, attiecībā uz Kristus miesas un asiņu īpašo klātbūtni Svētajā Vakarēdienā jāsaka, ka to pamatu veido iestādīšanas vārdi, bija spiests šo spriedumu dēļ un situācijas dēļ, kas bija radusies līdz ar šo strīdu par Svēto Vakarēdienu, skaidrot pareizo izpratni par divām dabām Kristū un to hipostatisko vienību, kā arī doktrīnu par cilvēka dabas paaugstināšanu pie dievišķā majestātiskuma un varas labās rokas.

Ņemot vērā šos sakramentāriešu izkropļojumus, viņam nācās aizstāvēt un izskaidrot savus uzskatus, pamatojoties Dieva Vārdā, lai viņš varētu pierādīt, ka mācība par divām dabām Kristū vai artikuls par debesbraukšanu Svētā Vakarēdiena iestādīšanas vārdu pareizo un dabisko nozīmi nesabojā un neapgāž, bet gan pastiprina un apliecina.

Tādējādi šajā strīdā tika izveidota konkrēta saistība starp Svētā Vakarēdiena doktrīnu un divu dabu Kristū personīgo vienību, Kristus debesbraukšanu un sēšanos pie Visvarenā Dieva labās rokas.